Nesen izlasīju rakstu par to, ka cilvēks vienatnē spējot radīt krietni spārnotākas idejas, nekā to iespējams izdarīt grupā.
Pamatojums šim apgalvojumam, kas tika balstīts uz pētījumu, bija vienkāršs: grupās cilvēki uzvedas pēc noteiktiem nerakstītiem likumiem, kas var būt gan apzināti (iekšējie ētikas kodeksi u.tml.), gan neapzināti (statuss sabiedrībā, autoritātes, attiecību vēsture u.tml.). Katrā uzņēmumā vai draugu kompānijā ir savas robežas un kanoni, kas konkrēto cilvēku čupiņu satur kopā. Šīs robežas tad arī tiek uzskatīts par prātu ierobežojošu faktoru, kas neļauj izlidot ārpus būra un nosaka „kas mēs esam”, „kā jāuzvedas” un „kas jādomā”. Turpretī vienatnē cilvēkam šīs robežas ir blāvākas un vieglāk pārkāpjamas, tādēļ domu lidojums iespējams vieglāks un tālāks.
Drīz iemetīšu šeit dažus PV metožu aprakstus, kas palīdz tās robežas nojaukt.
P.S. Ja drusku aizdomājas, tad cik Tu varētu nosaukt izcilus literatūras/mākslas/zinātnes darbus, kas tiek piedēvēti autoru kolektīvam? Un individualitātēm?
Gunāra Klēģera pieraksti 
#1 by Uldis on 16 jūnija, 2009 - 15:56
Arī tās idejas, kuras tiek izteiktas grupā, izsaka kāds konkrēts indivīds. Nesagatavota grupa nevar, bet sagatavota un atvērta grupa gan var uzspurgt gana augstu (un kurš gan izmērīs, kurš augstāk?)
Mērnieku laiki 🙂
#2 by Gunārs Klēģers on 16 jūnija, 2009 - 17:03
Piekrītu par sagatavotām grupām. No savas pieredzes zinu, ka tandēmā ar personu B idejas krīt no gaisa, bet ar personu A kaut kā bremzē.
Īsāk sakot – izvilkt var no visiem, tikai jāmāk radīt apstākļus – jāpiešpricē drusku alkohols vai rieksti ar rozīnēm, mūzika vai pilnīgs dabas klusums u.t.t. – kā kuram:)