Pagaidi, tūlīt es viņiem visu paskaidrošu

Iepriekšējais gads PR nozarē bijis interesants. Nelielu apkopojumu var lasīt šeit un šeit, tādēļ es ne par „vispār”, bet par konkrētu lietu, kas sāka radīt niezi smadzenēs. Proti – par nepārvaramu tieksmi taisnoties par savām kampaņām (gan lielām, gan mazām) un par katru cenu censties iestāstīt pārējiem, ka otra tāda unikālisma vienkārši nav ne pie mums, ne citur.

espliego.files.wordpress.com

Lai arī PR un reklāmas nozares nesaraujami ir saistītas ar eksponēšanās un narcisma sajaukumu, tomēr skatīties kā kampaņu autori vai viņiem pietuvināti cilvēki „mēģina paši pacelt savas kampaņas smago asti” brīžiem sabojāja iespaidu par labu ideju. Šeit nav runa par gadījumiem, kad reklāma un SA darbojas roku rokā, viens otru papildinot, kas ir ikdiena jau gadu desmitiem, protams. Runa ir par gadījumiem, kad viens otru čakarē, turklāt čakarētājiem pašiem šķiet, ka tā rezultātā viss kļūst skaistāks un apkārtējiem pieņemamāks . Pāris scenāriji ieskatam:

  1. Parādās reklāmas aizmetņi par produktu x. Persona 1 publiski nobļaujas, ka „TAS IR VĀJPRĀĀĀĀTS! Tā kampaņa apspiež manu EGO!” Sarosās PR darboņi, vai arī cilvēki, kuriem ir liela ietekme uz viņiem, un nolemj, ka situācija jāglābj – jāskaidro visiem, ka „mēs ne jau tā bijām domājuši, bet gan tā!” Šinī brīdī par „ne tādu” kampaņu uzzina vēl x tūkstoši cilvēku, kuri nolemj, ka jāpievērš uzmanība tai „ne tādai kampaņai”. Rezultātā – saģenerēts darbs zīmolreputācijlabotājiem gan reklāmas gan PR censoņu izskatā.
  2. Parādās produkta y reklāma. Bet kaut kā neiet. Un te pieslēdzas PR departaments un saka, ka viss vēl nav zaudēts. Un izjāj baltā (pārkrāsots) zirgā ar paziņojumu, ka ir radīts 9. vai 10. pasaules brīnums. Neviens nenotic. Līknes iet uz leju. Viņi izjāj vēlreiz ar to pašu zirgu pēc nedēļas. Atkal netic. Līknes vēl vairāk uz leju noliecas. „Nu jā…” nočurkst PR speciālists, „tā lieta bija tā sačakarēta, ka neko vairs izglābt nevarēja. Neviens.” Un pieprasa nākamreiz pārdalīt budžetu.

Varbūt jau būt, ka te pie vainas mana latviski kautrīgā mentalitāte, kas atkārto mantru “ko ta es…”, bet nu jebkurš reklāmas un PR armijas pārstāvis apstiprinās, ka vispatīkamāk ir tad, kad atzinība plūst no neatkarīgas (patiešām) trešās puses, kas nekādā veidā nav saistīta ar produktu/pakalpojumu, tās popularizētājiem, pārdevējiem un ne ar vienu viņu radinieku pat ne 2. pakāpē.

Rezumē: laikam jau stāsts ir par veco sarūsējušo un nenorokamo kara cirvi, ko nevar sadalīt reklāmas pārstāvji ar SA pārstāvjiem. Kurš gudrāks? Bet varbūt par to, ka komunikācijas eksperti vai wannabe nespēj klientam ieteikt, ka dažkārt patiešām labāk ir paklusēt, ja arī uz tā rēķina tiks zaudēti ieņēmumi par kādu preses relīzi vai preses brīfingu.

Nesaukšu te nevienu novēroto gadījumu vārdos, saimniecība pie mums maza un anonīmi kašķīga, visi viens uz otru ātri apvainojas ar un bez iemesla. Lai jau katrs apdomā par sevi un citiem. Ja kāds te saskata sevi, pats vainīgs.

, , , , , , , , , , , ,

  1. Komentēt

Atstāj komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: