Archive for category krīzes komunikācija

Kā sabiedrībai iebarot indīgu sviestmaizi?

Radošākie ziņojumi medijiem parasti ir par tēmu, kas neinteresē nevienu, un par tēmu, par kuru var sagaidīt ļoti negatīvu sabiedrības attieksmi. Pie otrās kategorijas pieskaitāmas arī reizes, kad ar dažādiem manipulatīviem paņēmieniem tiek pamatoti apšaubāmi lēmumi, kurus negribas publiskot, bet noklusēt arī nedrīkst. Tas var būt saistīts gan ar dažādu pakalpojumu cenu kāpumu, gan ar nodokļu celšanu, gan sabiedrībā atbalstītu valsts iestāžu darbinieku atlaišanu u.c. Domāju, ka katra no uzskaitītajām situācijām jums atsauca atmiņā pavisam konkrētus notikumus. Tos visus vieno lēmuma objektivitātes trūkums un cenšanās mazināt iespējami negatīvo sabiedrības attieksmi ar jebkuriem līdzekļiem.

comp

Lūk, dažas izplatītākās un vienkāršākās pazīmes, kuras var pamanīt arī bez īpašas izglītības komunikācijas jomā un kuras liecina, ka kāds mēģina sabiedrībai iebarot indīgu sviestmaizi.

  1. OFICIĀLĀS INFORMĀCIJAS IZSŪTĪŠANAS LAIKS
    • Tradicionāli – piektdienas pēcpusdienā vai vakarā. Iemesls – mediji nepaspēs uztaisīt vispusīgu un analītisku materiālu, bet klusēt arī nedrīkstēs. Tas nozīmē, ka materiāla lielākā daļa paliks ar informācijas turētāja interpretēto materiālu. Te nav runa par interneta medijiem, kas pamatā veic vien relīžu pārkopēšanas funkciju ar uzdevumu publicēt to ātrāk par konkurentiem. Otrā dienā, kad visi būs atjēgušies, žurnālisti jau strādās ar ierobežotiem resursiem, arī informācijas avotiem būs brīvdienas, cilvēki svinēs nedēļas nogali, necepsies tik traki, nesekos līdzi detaļām, bet pēc brīvdienām visi jau būs drusku nomierinājušies, parādīsies arī citi mediju dienas kārtībā nonākuši jautājumi, interese lēnām zudīs, situāciju pieņems.
    • Otrs izplatītākais laiks – pirms iespējami garām brīvdienām, svētkiem. Argumenti tie paši.
    • Brīdī, kad ir gaidāmi (vai jau notiek) kādi citi sabiedrībā plaši apspriesti breaking news notikumi. Ņemot vērā visas pasaules informācijas krikumu nonākšanu uz mūsu mediju paplātes ikdienā, vērā tiek ņemti arī ģeogrāfiski, sociāli un visādi citādi tāli un īpaši ar Latviju nesaistīti notikumi (piemēram, teroristu uzbrukumi), kuri aizņem portālu pirmo ziņu vietas. Argumenti tie paši.
  2. SNIEGTĀS INFORMĀCIJAS SATURS
    • Strupceļa, neizbēgamības piesaukšana. Vai nu mēs mirstam, vai [plānoto izmaiņu uzskaitījums]. Parasti pie sliktu ziņu vai nepopulāru lēmumu informācijas tiek gari un plaši izanalizēta šī lēmuma neizbēgamība, kur konkrētā uzņēmuma vadība tiek tieši vai netieši pozicionēta kā ļauno spēku stūrī iedzīti situācijas upuri. Piemēram, ja kaut kas ir palicis dārgāks, tad var vainot gan karu Ukrainā, gan opozīciju valdībā, gan globālo sasilšanu, gan nelietīgos konkurentus, kas balansē uz noziedzīgas rīcības un neētiska biznesa robežas un visu citu, ko dīvānā sēdētājs nekad nespēs operatīvi galvā apstrādāt, kā arī nevarēs vai nepaspēs izprast vienojošo saikni.
    • Neadekvāti salīdzinājumi, interpretācijas un emocionāli apzīmējumi. Pēdējais piemērs, kas nāk prātā – Rīgas satiksmes preses relīzē iekļautais vārdu salikums, ka “braukšanas abonementu cenas tiks palielinātas ļoti piesardzīgi”. “Ļoti piesardzīgais” skaitlis ir 25%. Domāju, ka Latvijas iedzīvotāji būtu ļoti, ļoti laimīgi, ja arī viņu ienākumi attiecīgi tiktu palielināti “ļoti piesardzīgi” reizi gadā. Šādi emocionāli epiteti skaidri norāda uz visai lielo satura interpretācijas strupceļu vai arī uz nelielu pārcenšanos un vēlmi ar jebkuriem līdzekļiem mīkstināt mediju un sabiedrības uztveri. Pārspīlējot var ļoti vienkārši pārcensties.
    • Skaitļu interpretācijas. Der jebkas, kas apliecina, ka citiem iet vēl sliktāk, vai arī pie mums pašiem ir bijis vēl sliktāk. Par piemēru katrs var ņemt sevi pašu – tas, cik labi Tev iet, ir atkarīgs no tā, ar ko Tu salīdzini. Latvijas gadījumā parasti nākas ciest Lietuvai vai Igaunijai. Der arī citu Eiropas valstu skaitļi, ja vien tie palīdz pamatot, ka mums ir jāpriecājas, ka vēl nav tik traki, kā citur Eiropā.
    • Spožas nākotnes solīšana. Tagad būs grūti, bet viss notiek nākotnes attīstības vārdā – investējam, lai rīt peldētos šampanietī. Pēc dažiem mēnešiem pie esošās informācijas apjoma šie ziņojumi jau izkrīt no cilvēku galvas, nerunājot nemaz par tā detaļām. Un pēc gada jau varēs runāt par nepastāvīgo situāciju valstī un pasaulē, būvējot nākamo porcelāna argumentu cietoksni.
    • Sliktākā rindkopa tiek noslēpta tālākajā A4 lapas stūrī. Negatīvā ziņa tiek iepīta kaut kur dziļi, dziļi preses relīzes tekstā starp citiem konkrētās nozares/uzņēmuma stāstiem un nākotnes plāniem. Mērķis – ietekmēt žurnālista virsraksta interpretāciju.
    • Emocionāli grūti sagremojami vārdi tiek aizstāti ar daudz maigākām interpretācijām. Šis tas no klasikas – darbinieku atlaišana=resursu optimizācija, cenu paaugstināšana=cenu izlīdzināšana [ar kaut ko], zaudējumi=investīcijas nākotnē u.tml.
    • Korporatīvi sociālās atbildības piesaukšana dažādās formās. Būs grūtāk, toties mēs regulāri sakopjam karā kritušo kapu kopas. Spēlējot uz cilvēku empātisko dabu, tiek piesaukti emocionāli notikumi, kas lasītājā (skatītājā, klausītājā) rosinātu līdzjūtību, izpratni un atbalstu ziņotāja darbībām, tādējādi novēršot uzmanību no būtiskā. Uzsvars parasti tiek likts uz rūpēm par sabiedrības kopumā vai attiecīgā ziņotāja mērķauditorijas labklājību ilgtermiņā.
  3. DAŽI TAKTISKIE MANEVRI
    • Bieži pirms nepopulāru lēmumu oficiālās izziņošanas sabiedrībā tiek izplatīts sliktākā iespējamā scenārija eksemplārs. Tiek pataustīta temperatūra, bet pēc kāda laika tiek prezentētas šķietami labākas ziņas, ka tik slikti jau nu nebūs (lai gan būs sliktāk, nekā ir), tādējādi radot maldīgu priekšstatu, ka kāds ir līdz asinīm cīnījies sabiedrības interesēs. Piemēram, tiek paziņots, ka pakalpojums X pēc 3 mēnešiem maksās 100Eur līdzšinējo 30Eur vietā. Seko šoks, neizpratne, skaidrojuma pieprasīšana. Pēc mēneša politiķis Y paziņo, ka ar šausmīgi smagu darbu ir panākts asiņains kompromiss un 100Eur vietā ir izdevies pakalpojuma cenu samazināt par VESELIEM 40% līdz niecīgajiem 60Eur. Lai slavēts Dievs!
    • Informācija tiek izplatīta iespējami šauram mediju lokam, tādējādi cerot uz iespējami mazu rezonansi, turklāt nebūs jātaisnojas par to, ka sabiedrībai nav sniegta informācija.
    • Sliktu vēstījumu paziņošanai parasti tiek izbīdīti otrā plāna aktieri. Kādreiz sliktu ziņu nesējus nereti nogalināja un arī mūsdienās iecietība pret sabiedrībai nedraudzīgas informācijas nesējiem nav mainījusies. Šo mazliet dramatizēto tēzi, protams, patur prātā gan vadītāji, gan PR konsultanti un preses sekretāri. Labās ziņas paliek bosam, slikto saslauka “vārtu sargi” – preses sekretāri, PR konsultanti, vadītāju vietnieki un citi galvenā atbildīgā ieroču pienesēji.

Ar šīm pazīmēm pietiek, lai saprastu, ka aiz neizbēgamības un upura pozīcijas slēpjas kas vairāk. Un brīdī, kad informācijas sniedzējs ir izdarījis visu, lai radītu baumas un minējumus, neticēsiet – rodas baumas un minējumi. Un tas slikto situāciju padara vēl sliktāku, jo cīņa ar baumām un maldinošiem stereotipiem ir ļoti laikietilpīga un resursus tērējoša.

Uzskaitītie paņēmieni ir universāli un pielāgojami. Protams, ka divas vienādas situācijas nav, un ir vēl virkne lietu, kas ietekmē potenciālos komunikācijas manevrus – Saeimas un valdības dienas kārtība, vai tas ir privātbizness vai valsts/pašvaldības rūpala, vai uzņēmums kotējas biržā, dažādu mediju dienas kārtības īpatnības, konkurentu aktivitātes u.c.

Nobeiguma vietā.

Vien nepārprotiet – ne visas situācijas ir metamas vienā bļodā. Ir reizes, kad tiešām ir objektīvi neizbēgamības faktori, un tas ir brīdis, kad ar kļūdainiem un nevajadzīgi samākslotiem komunikācijas manevriem var viegli panākt vēl negatīvāku mediju un sabiedrības reakciju nekā korektas, objektīvas un savlaicīgas informācijas sniegšanas gadījumā.

Nedaudz aizstāvot savus amata brāļus un māsas – ne vienmēr šo komunikācijas taktiku un manevru autori ir preses sekretāri vai PR speciālisti. Krīzes situācijās bieži vien lielākais PR eksperts izlaužas tieši no tā, kurš ir tieši atbildīgs par konkrēto lēmumu un sekām, bet padoto uzdevums – pierakstīt un izpildīt.

Īsi un kodolīgi par izplatītākajām argumentu manipulācijas metodēm var palasīt arī TE un TE.

Advertisements

, , , , , , , , , , , , , , ,

4 komentāri

Kas kopīgs teroristei-pašnāvniecei ar tramplīnlēcēju Cunty Spunkfuckshitpiss?

Notikumi Ukrainā, ja norobežojas no briesmām, kas tur notiek, ir arī unikāls materiāls komunikācijas celmlaužiem, kurus interesē kas vairāk par vietējo portālu ziņām. Gan radikāli pretējas ziņas par vieniem un tiem pašiem faktiem, gan vecas fotogrāfijas, kas tiek pasniegtas kā “breaking news” un ar sociālo mediju palīdzību iedveš šausmas milzīgām cilvēku grupām. Šis nebūs ieraksts par to, kam ir taisnība, kam nē, bet gan viegls ieskats nekritiskajā pieejā informācijas avotiem. Un iekrīt ne tikai “parastais patērētājs”, bet pat žurnālisti un citi mediju eksperti, jo sākumā vairāk gribas noticēt, nekā nenoticēt, turklāt vēlme būt pirmajam un retvītotam/šērotam bieži ņem virsroku pār vēlmi pārbaudīt informācijas patiesumu. Lūk, daži piemēri no pēdējā laika bildēm, kas tikušas pasniegtas kā aktuālas, taču ir vai nu vecas, vai arī domāts kā parasts joks.

1. Šī fotogrāfija, kuras paraksts vēsta “Teroriste-pašnāvniece uz vienas no sadedzinātās Kijevas okupētajām ielām cenšas mirstošo cīnītāju iemidzināt ar hloroformu”, ir amatierisks foto joks. Neskatoties uz to, tā soc. tīklos klejoja arī kā sašutuma pilns Krievijas TV propagandas piemērs. Lai saprastu, ka tas ir feiks, pietiek paskatīties uz fontu, vai arī noskatīties internetā kādu “Vesti” pārraidi, kur šādu titru formu nekad neizmanto. Ja ar to ir par maz, pasekojiet līdzi ierakstiem un to komentāriem. Ja tiksiet tuvu pirmavotiem, tie nāks no humora lapas vai arī kāda lietotāja konta kā joks.

1920187_637068283026096_994739761_n

2. Šī fotogrāfija sāka klejot apkārt pēc tam, kad parādījās ziņas par tautas ekskursijām uz Viktora Janukoviča pamestajiem apartamentiem. Arī te jau pie pirmo foto komentāriem varēja atrast atsauces uz to, ka bilde ir veca un uz zeltītā poda Ukrainas galva nav sēdējis. Neskatoties uz to, bilde bija ļoti populāra visos soc. medijos.

BhF0kQ0CYAEXBhk

3. Pēc Soču Olimpiādes beigām parādījās nākamie foto. Par to, ka Ukrainas virzienā pa ceļiem jau dodas Krievijas armijas spēki. Arī pie šīm bildēm ir atrodama info, ka tā ir vismaz mēnesi veca un nav īsti skaidrs, kur tā uzņemta. Taču tas netraucē tās pārtvītot un pāršērot savos kontos kā OMG!!!!!!!

BhJsnvGIIAAw-s8

4. Ukrainas revolūcijas informatīvais Twitter konts @euromaidan šodien publicēja bildi, kuras parakstā teikts, ka ar šo igauņi izrādījuši cieņu bojā gājušajiem cilvēkiem Ukrainā. Igauņi ir izteikuši atbalstu, taču ne ar fotogrāfijā redzamo akciju. Tā ir vismaz 3 gadus veca bilde.

BhO8MZXCMAEtqGe

5. Noslēgumam kas jautrāks. Soču Olimpiādes laikā viena no populārākajām bildēm bija šī, kurā atspoguļots kāda vācu tramplīnlēcēja vārds un uzvārds. Konteksts droši vien nav jāskaidro. Un nav arī jābūt gara milzim, lai saprastu, ka pārāk daudz sakritību vienā vārdā, lai būtu patiesība. Taču, tā kā arī pieaugušie grib ticēt pasakām, tad arī es saņēmu šo bildi kā “īstu”. Šāds tramplīnlēcējs tiešām eksistē, tikai viņa vārds noteikti nav Cunty un uzvārds noteikti nav Spunkfuckshitpiss.

ku-xlarge

Lai pārbaudītu, vai bilde ir patiesa, vai nē, parasti pietiek ar pāris vienkāršām darbībām šādā secībā:

1) ja tas ir tvīts vai Facebook ieraksts, vienmēr izpētu atbildes uz to, skatoties, vai kāds nav atpazinis viltojumu vai arī norādījis uz pirmavotu. Ukrainas gadījumā tas ir īpaši svarīgi un noderīgi;

2) pameklēju google.lv pēc atslēgvārdiem līdzīgas bildes. Ja tas ir saistīts ar kādu citu valsti, izmantoju translate.google.com atslēgvārdu pārtulkošanai;

3) pārbaudu, vai images.google.com neatrod vizuāli līdzīgas bildes. Vēl var izmantot, piemēram, tineye.com. Šādi servisi ir vairāki.

Līdzīgs stāsts ir arī ar video. Tos, protams, pasniegt kā aktuālus ir nedaudz laikietilpīgāk, taču ne neiespējami. Atliek izmantot kādu no video lejuplādes servisiem (piemēram, šo), augšupielādēt to savā youtube, vimeo vai citā kontā un palaist savā nodabā ganīties Facebook, Twitter, Draugos un citos laukos, kur netrūkst pasaku kāru ļaužu. Tā kā – lietojiet soc. tīklus atbildīgi!

Starp citu – brīvā laikā var parakties pa museumofhoaxes.com, kur šādi gadījumi tiek apkopoti.

, , , , , , , , , , , , , ,

Komentēt

Dzīvās reportāžas no cietuma kameras – @latvia_prison, @LV_cietumi [papildināts 18.06.2013.]

Brīdī, kad man Latvijas Twittosfēra jau sāka šķist pārāk garlaicīga, lai tai veltītu laiku ārpus darba, parādījās konts, kas šai informācijas ieguves vietai iedeva jaunu spērienu. Tas ir @latvia_prison, kur kāds ieslodzītais, kas pēc paša vārdiem ir “pacans” un “sēž” par Ceļu policijas kukuļošanu, atklāj cietuma aizkulises. Cilvēkiem, kuriem līdz šim vienīgā saskare ar cietumu bijusi filmās/grāmatās/”Kriminal inform” vai preses konferenču atreferējumos, saturs ir gana saistošs un atšķirīgs no pārējās informācijas gūzmas, lai konts strauji kļūtu populārs.

prisonTvītu saturs, šķiet, ir autentisks – vienkāršā valodā ar cietuma terminiem tiek stāstīts par dzīvi un nejēdzībām aiz restēm, papildinot to visu ar fotogrāfijām. Diez vai kādu pārsteidz, ka mūsu cietumos apstākļi ir krietni atšķirīgi no tiem, kādos dzīvo, piemēram, Bērings-Breivīks – zupa ir negaršīga, daudziem ir telefoni, var dabūt arī sievieti seksam, medicīnas pakalpojumi ir katastrofāli, tualete ir vienkāršs caurums grīdā u.tml. Tomēr no vispārīgiem viedokļiem, kas līdz šim “kaut kur” lasīti, šo kontu atšķir tas, ka notiek “tiešā reportāža” no notikuma vietas.

Pagaidām kā vienīgais konta mērķis ir izvirzīts nejēdzību un naudas izšķērdēšanas atklāšana cietumos.

Akcija, protams, ir nelegāla un tā var nepatikt virknei cilvēku. Tomēr – ja mērķis ir labs, tad man personīgi ir vienalga, vai šim ieslodzītajam drīkst būt tālrunis ar mob. interneta pieslēgumu vai nē. Atcerēsimies, ka arī Neo rosība nebija gluži likumīga. Tas gan interesēja tikai likuma sargus, bet ne informācijas saņēmējus – sabiedrību. To gan nepārmeta neviens, jo mērķis bija cēls.

Var arī diskutēt par ētiskajiem aspektiem, vai mums būtu jāsatraucas par zagļu un slepkavu dzīves apstākļiem cietumā, kurus apmaksā nodokļu maksātāji, tomēr jārēķinās, ka viņi visi kaut kad nāk ārā. Un ja ir vēlme šādus cilvēkus veidot par labākiem, tad aprakstītā vide to diez vai veicina. Ja nu vienīgi motivācija “vairs nekad tur nenokļūt”. Bet nu neesmu es cietuma lietu eksperts, tādēļ ar moralizēšanu neaizraušos.

prison1

Ir pāragri šo Robinu Hudu, kurš “parastajiem” ļaudīm naudas vietā nelegāli piegādā slēptu informāciju, salīdzināt ar Neo vai Asānžu, taču mani konts ir ieintriģējis 2 iemeslu pēc. Pirmkārt – tā ir unikāla informācija par cietuma ikdienu, es pats noteikti  nemeklēt kādu, kas ir “sēdējis”, lai man pastāsta, kā ir “iekšā”. Otrkārt – man ir  profesionāla vēlme uzzināt, ar ko šāda komunikācijas forma beigsies – cik ilgi tvītos, kā reaģēs varas iestādes, vai tas ko mainīs u.tml. Jo skaidrs, ka varas struktūras par šo jau ir informētas – LETĀ ir ziņa, kurā šo aktivitāti komentējusi arī Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāve, atklājot, ka ir noskaidrots, no kura cietuma tiek rakstīts, kā arī ieslodzītajam (ja atradīs, kurš to dara) tiks atņemts mob. tālrunis un piemērots sods – 15 diennaktis karcerī. Atbildi nav palicis parādā arī @latvia_prison, ierakstot, ka gadījumā, ja 2 dienas no viņa būs klusums (kas nozīmētu, ka viņam ir atņemti sakari), tiks publiskoti vadību atmaskojoši dokumenti – to izdarīšot persona no “ārpasaules”, kurai ir piekļuve informācijas ievietošanai profilā. Šo tvītu gan pie @latvia_prison ierakstiem vairs neredzu.

Kontam dažu dienu laikā jau ir vairāk nekā 2000 sekotāju, kuru starpā ir gana daudz mediji, kā arī citas sociāli aktīvas un populāras personas, kas informācijas apriti padara krietni ātrāku nekā @latvia_prison aprakstītā cietuma vēstuļu sistēma “zirgi”.

[11.06.2013.]

Šobrīd gan twittterī, gan komentāros pie portāla rakstiem notiek aktīva diskusija, vai kontam var ticēt un vai tie tiešām ir “tiešā ēterea” tvīti, vai nē (šobrīd noskaidrots, ka tvītotājs tiešām bijis ieslodzītais cietumā – lasīt zemāk, 18.jūn. papildinājumā). Ko vieni sauc par konta uzturētāja meliem, citi par pēdu jaukšanu. Uz vienu no šādām replikām, vai tiešām tvīti nāk no cietuma, konta autors atbildēja ar šo ierakstu – https://twitter.com/latvia_prison/status/343837609350545408. Vietām pat tiek minēts konkrēts krāpnieks (kāds personāžs ar iesauku SpokuPavaars), kas aiz tā varētu stāvēt un jau iepriekš ir atmaskots par naudas izkrāpšanu. Šai gadījumā aizdomas varētu radīt viņa lūgums papildināt Zelta Zivtiņas kredītu, kas beidzoties, lai varētu turpināt iepazīstināt cietuma ikdienas gaitām. Un redzams, ka kāds, šķiet, būs samaksājis, jo viņš atsāka tvītot. Uz šo lūgumu reaģēja arī portāla pietiek.com twitter konts, kas solījās piepalīdzēt. Tātad cilvēki ir gatavi maksāt par šāda rakstura informāiju un pat gribētu, lai tas ir patiess. Ja mērķis ir izkrāpt ZZ kredītu apmaiņā pret noderīgu informāciju, to pat varētu pieņemt. Ja tiek melots, tad, protams, ne. Tādēļ šim pasekošu līdzi rūpīgāk. Ja arī jums ir kas zināms/sakāms – dodiet ziņu tepat.

Noskatījos LNT sižetu. Jāsaka, ka amatpersonu izteikumi drīzāk liek domāt, ka tvītotājs tiešām ir no Centrālcietuma. Sižets atrodams šajā linkā.

[12.06.2013.]

Kamēr iepriekšējais konts klusē, ir uzradies līdzinieks, @LV_cietumi, kura saturs ir līdzīgs. Pēc šī konta ziņām iepriekšējā profila uzturētājs ir “sazīmēts” un sodīts. Rīt no rīta par šo tēmu LNT 900 sekundēs viesosies LR Tieslietu ministrs Jānis Bordāns. Ja arī konti izrādīsies ne pārāk patiesi, tad skaidrs, ka tajos aprakstītie apstākļi atbilst patiesībai. Pretējā gadījumā viss tiktu nosaukts par farsu un ignorēts.

[13.06.2013.]

Šorīt ministrs Bordāns LNT ziņoja, ka pieprasījis visu info no cietuma amatpersonām par tvītošanas gadījumu.

2010. gadā portāls Delfi jau bija ieguvis līdzīgus stāstus no ieslodzītā par apstākļiem aiz restēm – Patiesība par apstākļiem Rīgas centrālcietumā.

[17.06.2013.]

Statuss: @latvia_prison klusē, @LV_cietumi ir bloķēts, toties paguvis izveidot blogu – http://cietums.blogspot.com/.

[18.06.2013.]

@LV_cietumi ir atbloķēts.

Noskaidrots, ka tvītotājs tiešām bijis ieslodzītais un tvītojis no cietuma. LETAs ziņa: “IeVP pārvaldes pārstāve Ināra Makārova aģentūrai LETA pastāstīja, ka pagājušā nedēļā tvītotājs ir noskaidrots – tas ir kāds vīrietis, kurš apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā gaida tiesu. Pie viņa atrasts arī mobilais tālrunis. Par kādiem noziegumiem privātpersona apcietināta, IeVP neatklāj.”

, , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

6 komentāri