Archive for category krīzes komunikācija

Čaļi, pa galvu vajag, ja? (c) Andris Bērziņš 2012

Foto: Evija Trifanova, LETAPēc tā, kad vakar, 3. septmembrī, Valsts prezidents Andris Bērziņš piedraudēja TV3 žurnālistam ar izrēķināšanos par to, ka viņi nelūgti vēlas nofilmēt prezidenta ierašanos uz atvases pirmo skolas dienu, katram latvietim, kā jau tas demokrātiskā valstī pieklājas, ir viedoklis par to, kas sliktāks – prezidents, kurš piesola “pa galvu” žurnālistam, vai žurnālists, kurš bez uzaicinājuma sabiedriskā vietā filmējis prezidentu un viņa atvasi.

Sižetu var apskatīt TE.

Man arī ir viedoklis. Valsts prezidents publiski tā uzvesties nedrīkst. Punkts. Diez vai tas liecina par prezidenta stingro raksturu un spēju pastāvēt par sevi. Agresija šādā situācijā, manuprāt, liecina par vājumu nevis spēku. To netieši atzinis arī pats prezidents, vēlāk medijiem izsūtot savu skaidrojumu par situāciju. Bija uztraucies.

Daudzi piemin, ka prezidenta PR dienests nav bijis uzdevuma augstumos. Par to, kāds viņiem bijis plāns, es nezinu, taču manuprāt (sēžot dīvānā ar kājām gaisā), korekti situāciju varēja atrisināt sekojoš (vienkāršākie varianti, taču ne vienīgie)i:

a. nopublicēt Prezidenta dienas kārtību, nepieminot sava bērna skolas pasākuma apmeklējumu, interesentus (kur viņš šajā laikā būs) korekti informējot, ka viņš apmeklēs sava bērna 1. septemebri un vēlas pasargāt savu atvasi no publicitātes, aicinot medijus šo vēlmi respektēt.
b. Ja mediji ieradušies, tad preses dienesta pārstāvim ir uzdevums tiem izklāstīt Prezidenta vēlmi. Ja neizdodas sarunāt, ka pasākums netiek atspoguļots vispār, tad vismaz var palūgt, lai pasākuma laikā filmē prezidentu, bet ne viņa atvasi. (Pieļauju, ka tas ticis izdarīts, taču bez rezultāta – ja prezidents, izkāpjot no mašīnas, uzreiz uzrunāja mediju pārstāvjus, tātad viņam par šādu iespējamo vienošanos informācija nebija. TV3 sižetā bērna seja ir aizklāta, tātad viņi par šādu vēlmi zināja – jautājums, vai par to uzzināja pirms Bērziņa izkāpšanas, vai arī tikai tad, kad prezidents jau pats žurnālistam atvainojās.)

Ja nekas no tā nelīdz, tad jārēķinās, ka šādā situācijā nav juridisku aizliegumu, ja tā ir publiska vieta. Un tas nozīmē, ka žurnālists neko nepārkāpj. Galu galā – ja preses dienesta pārstāvis nav palūdzis medijiem nefilmēt atvasi, arī pats Prezidents personīgi draudu vietā var korekti lūgt savu atvasi nefilmēt. Abpusēji cieņpilnās attiecībās šādu vēlmi būtu jārespektē arī no mediju puses. Arī es par savu bērnu stāvu un krītu. Un nešaubos, ka arī prezidents to darītu. Bet šo situāciju varēja atrisināt arī cienīgāk. Par to, ka prezidenta amatā mediji medīs ne tikai viņu, bet arī ģimenes locekļus, viņam nevajadzētu būt nekādām ilūzijām, ja kaut virspusēji ir sekojis līdzi citu prezidentu publicitātei.

Ar šo notikumu esam iepazinuši vēl vienu sava prezidenta personības šķautni. Ja līdz šim viņš publiski bijis ieturēts, mierīgs un emocionāls, vairākkārt pasākumos neslēpjot arī asaras, tad nu redzam, ka viņš vajadzības gadījumā var būt arī neprognozējams un rupjš.

Nobeiguma vietā. Man nepatīk mūsu salīdzinājumi ar „veiksmīgajiem igauņiem”, bet te nevaru noturēties – ja Ilvess spēj kādam „uzbraukt” tikai Twitterī, tad mūsējais ir drosmīgāks – spēj draudēt arī aci pret aci.

Advertisements

, , , , , , , , , , , , , ,

3 komentāri

Kā no PR krīzes pareizi uztaisīt PR krīzes krīzi

To šodien (29.03) spīdoši nodemostrēja Rīgas mērs Nils Ušakovs, ar nelielu preses sekretāres palīdzību. 

Notikumu hronoloģija:

1. Kļūst zināms, ka Rīgā kādā kāpņu telpā sašauts kompromat.lv žurnālists Leonīds Jākobsons, kurš savulaik plašāk kļuva zināms, kad publicēja Ušakova e-pastu saraksti ar Krievijas vēstniecības padomnieku. (Šī nav viņa vienīgā skandalozā lieta).

2. Ušakovs savā Twitter profilā publicē ziņojumu: “Par sašauto Leonidu Jakobsonu. 1. Lidzjutība cietušajam un novelējums policijai atrāk tikt galā ar šo lietu. 2. Man ir alibi :)”.

Image

3. Ušakova preses sekretāre Anna Kononova savā Twitter profilā publicē paziņojumu: “Ushakovam ir alibi. Es lieciniece.”

Image

4. Ziņas portālos par žurnālista slepkavības mēģinājumu tiek papildinātas ar Ušakova citātu “Man ir alibi” un epitetiem, ka “Ušakovu uzjautrina aizdomas par viņa saistību ar uzbrukumu Jākobsonam” u.tml.

Image

Image

Secinājumi.

1. Jebkura cilvēka dzīvības un veselības apdraudēšana nav politiska platforma ironijai publiskā telpā. Protams, var apelēt pie melnā humora un absurda, taču tam nebūtu jāiziet nekur tālāk par anonīmiem komentāriem ziņu sadaļās vai vēl labāk – nekur ārpus PR krīzes sapulces.

2. Ja arī mediju pārstāvji ir nokaitinājuši ar šķietami absurdiem jautājumiem, tad jāatceras viens pamatlikums – žurnālists savu absurdo jautājumu var nenocitēt vai arī to iekļaut publikācijā korektākā formā, taču absurdas atbildes bez uzmanības nepaliek. Vēl jo vairāk tādā vietā kā Twitter, kur žurnālista lomā iejutušies tūkstoši.

3. Žurnālisti, tāpat kā policisti, pamatoti ļoti jūtīgi uztver savu amatu brāļu dzīvības apdraudējumu. Šo nu Rīgas mērs atcerēsies ilgi. Jebkura ironija vai sarkasms šādā diskusijā nāk atpakaļ tā autoram ar trīskāršu spēku. Jeb precīzāk sakot – ar neiecietību un necieņu, kas atspoguļojas negatīvā publicitātē (piemēram, žurnālists Lato Lapsa publiski Ušakovu nosaucis par idiotu). Lai arī žurnālistam jābūt neitrālam jebkurā situācijā, arī viņi ir cilvēki, kuru attieksme veidojas no personiskās pieredzes. Un šī pieredze ikvienam ir ļoti personiska.

Kā būtu bijis pareizi? Sākumam pietiktu ar standarta frāzēm par šādu gadījumu nosodīšanu un veseļošanās novēlējumu. Bet atspēkot jautājumus par saistību ar šo gadījumu – skaidri un kategoriski to noliedzot. Bez ironiskas, sarkastiskas un pārākuma pozīcijas attieksmes un smaidiņu pievienošanas.

Lai visiem cietušajiem viss beidzas labi.

, , , , , , , , , , , , ,

9 komentāri

Kad preses sekretārs kļūst par problēmu

Pieņemot darbā preses sekretāru, vadība parasti cer uz “ugunsdzēsēju”, “vārtsargu”, “universālo kareivi” un visādi citādi izveicīgu kiborgu, kura uzdevums būtu apkarot ļaunos, bezkaunīgos, daudzgalvainos un uzbāzīgos žurnālistus, kas traucē pasaulē nest gaismu.

ekrānšāviņš no tv3.lv

Pareizi, lielai daļai valsts un pašvaldību iestādēm, kā arī privātuzņēmumiem šādas personas ir nepieciešamas, jo tas ir amats, kura primārais uzdevums ir konstruktīvi un profesionāli informēt uzņēmuma/organizācijas mērķauditoriju par svarīgāko. Turklāt tas ir amats, kuram nepieciešamas profesionālas iemaņas. Ir ļoti maz tādu talantu, kuri bez īpašas sagatavošanās spēj uzstāties TV kameras priekšā. Savā 10 gadu karjerā tādus esmu sastapis patiešām maz. Arī PR speciālistu vidū. Tomēr lielai daļai preses sekretāra amats asociējas ar “papļāpāšanu”, “es nezinu, ko viņš vispār dara” vai kaut ko tik pat maznozīmīgu. Un tad tiek darbā pieņemti “nu kaut ko paņem, lai man nav ar tiem skribentiem pašam jārunā”. Un tad pienāk diena, kad šīs amata vietas aizpildītājs pats kļūst par PR problēmu. Iznākums ir sekojošs:

1. piemērs – kad preses sekretārs sajūtas viltīgāks, gudrāks un visādi citādi pārāks pār žurnālistiem

2. piemērs – kas notiek, kad kameras priekšā izstumj absolūti negatavu runas personu un liek runāt visas domes vārdā

“Nekā personīga” sižets par Garkalnes novada preses sekretāru.

Pilna intervija ar preses sekretāru.

Preses sekretārs nav relīžu fabrika. Uzskatāmāku piemēru par šo man grūti iedomāties.

, , , , , , , , , ,

4 komentāri