Archive for category mindfcuk

Reku ragana, viņa ēd bērnus, SADEDZINĀT!!!” jeb mūsdienu Linča tiesas anatomija

Cilvēku uzvedība sociālajos tīklos pēdējos gados ir pierādījusi, ka viduslaiki un pirmatnības instinkti cilvēkā joprojām nav apslāpēti. Lai arī vienā pusē sitam plaukstas par to, ka nu mākam atpazīt “īstas” ziņas no “neīstām”, otrā sienas pusē tikmēr līdz katarsei uzkurināts pūlis uz sārtu nes pilnīgi svešu cilvēku. Bez tiesas, bez pierādījumiem.

  • Patērētās informācijas apjoms šobrīd diemžēl iet krietni pa priekšu cilvēka spējai/vēlmei to adekvāti un izsvērti apstrādāt.
  • Līdz ar to ziņas iekrīt ticības kategorijā – kam gribu, tam ticu, faktus pārbaudīt nav laika vai intereses.
  • No vienas puses esam iemācīti apšaubīt visu. No otras – ik pa brīdim izvēlamies ticēt visam, kas izlasīts.
  • Apstākļos, kad ziņu lapām nemitīgi ir jārada jauns saturs, uz kuru fokusēt izklaidīgo auditorijas uzmanību, tiek radītas gan daudz viltus vai nepārbaudītas ziņas (kas rada spriedzi nu jau arī valstu starpā), gan arī viltus sensācijas, kad zem svešiem dubļainiem zābakiem pakļūst cilvēki, kuri to varbūt nav pelnījuši arī pēc pašu bradātāju mērauklām.

ragana

Cik nu bijusi iespēja skaidrot cilvēkiem info apriti, tad pirmais un galvenais princips – pārbaudiet faktus, atrodiet pirmavotu! Ja nevariet atrast – apšaubiet un neizplatiet!

Kas ir pirmavots? Tas nav Facebook lietotājs, kurš raksta, ka “viņš dzirdējis, ka…”. Pirmavots ir:

1) Tas notika ar mani

2) Es redzēju, kā tas notika.

3) Lūk, mana saruna ar aculiecinieku vai pirmavotu.

Viss pārējais ir interpretācija. Turklāt interpretāciju jūklī fakti mēdz tikt izkropļoti, izrauti no konteksta, pakārtoti vēlamajam ziņojumam. Ja tam klāt vēl piemaisa pseidoekspertu jeb universālo viedokļu ģenerētājus (“Kur skatās…(kāda valsts iestāde, tiesībsargājošās u.c. institūcijas)?!!”), tad sanāk labs molotova kokteilis.

Ja neesat aizsniegušies līdz pirmavotam, tad vēl nespriediet, nesodiet, bet gan papētiet konkrēto sfēru, jautājumu, notikumu, atrodiet kompetenta cilvēka izsvērtu viedokli, atrodiet pētījumus. Varbūt aiz šī ieraksta slēpjas vainīgais, kurš apzinās, ka pūlis par vainīgu uzskatīts to, uz kuru pirmo visskaļāk norādīs? Varbūt aiz tā atrodams garāks stāsts un skaidrojums ar detaļām, kas pilnībā maina kontekstu? Varbūt aiz tā stāv kāda konkrēta jautājuma lobijs? Varbūt aiz tā stāv vienkārši kāda indivīda stulbums? Nav laika tam visam? Nekas, varbūt arī Tevi kādreiz nofilmēs, kā tantiņai izrauj puķu pušķi no rokām un aizej. Tas, ka tantiņa īstenībā puķes no Tevis pirka, bet atteicās maksāt, vēl rupji nolamājot, paliks ārpus kadra.

Vien nepārprotiet – pati komunikācija soc. tīklos vai cilvēki, kas šēro un komentē, protams, dara arī ļoti daudz laba, palīdz cilvēkiem/dzīvniekiem/uzņēmumiem sarežģītās situācijās, apmainās ar būtisku/interesantu info. Tomēr brīžos, kad redzu svešus cilvēkus aicinām fiziski ar kādu izrēķināties, pamatojoties tikai uz vienu Facebook ierakstu, turpinu brīnīties par atsevišķu pieaugušu indivīdu infantilismu. Un te nav runa par izglītību, vecumu vai kādu citu rādītāju.

Pēdējā skaļākajā gadījumā, kas saistīts ar lūša medībām, pastaigāju pa šo vardarbīgo komentāru autoru profiliem – raiba buķete. Pūlī, kā zināms, IQ izšķīst un rokās tiek paņemts plastmasas zobens, kas izkūst līdz ar pūļa izklīšanu. Turklāt cilvēki aicināja uz krimināli sodāmu rīcību, lai sodītu kādu par likumisku rīcību. Arī nāves draudi ir krimināli sodāma nodarbe – mani interesē, vai kāds no sociālo tīklu pseidovaroņiem tiks sodīts. Teikšu godīgi – es gribu, lai tiktu sodīts, jo nav civilizētā sabiedrībā pieņemami, ka par jebkādu rīcību, ko likums atļauj, aicina izvarot, nogalināt cilvēku, viņa bērnus, ģimeni. Un te nav nekāda sakara ar lūsi vai medniekiem.

Un te maza un vienkārša pamācība, ja vēlaties iegult sociālo tīklu taisnības meklētāju “šēru ballītē”, lūk, kas jums jādara un kas notiks tālāk:

  • Jāapraksta kāda situācija, fotogrāfija, video, kas saistīta ar šķietamu vai īstu pāridarījumu, ciešanāmjāizceļ upuris (dzīvnieks, cilvēks, tauta); jāatrod vainīgais (cilvēks, Saeima, cita valsts, uzņēmums). Jāieliek Facebook vai Twitterī. Pirmajā ierakstā pat var nebūt aicinājums uz kādu rīcību – to ar garantiju jūsu vietā paveiks kareivīgie komentētāji.

  • Ja ieraksts būs gana emocionāls, sāks vairoties šēri jeb dalīšanās ar ierakstu. Kāds no jūsu sekotājiem vai draugu draugiem izlasīs, piesauks vajadzīgo rīcību un aiziet “maksimālais šērs”.
  • Šinī brīdī kā labi katalizatori darbojas dažādas FB lapas ar plašu sekotāju loku vai Twitter dežuranti, kuri kaut kad sen ir uzsākuši spēlēt uzraugu lomu un pēc inerces to turpina darīt, zinot, ka Twitterī joprojām spieto mediji un viņu pārstāvji, kā arī valsts/pašvaldību un lielo uzņēmumu komunikācijas/klientu apkalpošanas darbinieki. Facebook šērotāju vidū tās parasti ir vai nu “klikšķu makšķeres”, vai lapas, kuras dažādu iemeslu dēļ sevi uzskata par morāles sargiem un kādas cilvēku grupas ganiem Facebookā (tomajoki, thebest, esiatbildigs, nozagts u.c.) vai arī kāda populāra persona ar stingru viedokli par visu.
  • Pēc kāda brīža, ja ieraksts sasniedzis dažus desmitus vai vēl labāk – simtus – šēru, TVNET, skaties.lv vai kāds cits portāls uztaisa ziņu ar virsrakstu “Sociālo tīklu lietotājus šokē…” vai “Soctīklos šūmējas par…”, padalās ar to savos soc. kontos, kur ir tūkstošiem sekotāju. Turklāt pirmajā ziņā parasti nebūs izanalizēta ne informācijas ticamība, ne atrasts un izprašņāts pirmavots. Un diez vai rakstam tiks pielikts autora vārds/uzvārds. Šinī brīdī jau kāds būs atradis “vainīgā” mājas adresi, tālruni, darba vietu, bērnu vārdus, personas kodu un nesavtīgi ar to padalījies ar tekstu, ka “mērglim vajag pabojāt dzīvi”.

Skaisti. Ātri un bez birokrātijas. Lai kādu sadedzinātu uz sārta, arī mūsdienās pietiek tikai pūlī skaļi iebļauties – Reku ir RAGANA!!!! VIŅA ĒD BĒRNUS!!! SADEDZINĀT!!!”

Īstenībā paralēles ar raganu medībām te ir vairāk nekā gribētos. Arī viduslaikos cilvēki nededzināja citus tādēļ, ka ļoti patika vardarbība vai sadisms. Ķeceru sodīšanas pamatā bija ticība, ka tā ir morāli pieņemama rīcība sabiedrības drošības, labklājības vārdā. Ja šobrīd sava veida tiesa tiek veikta jau soc. tīklos bez lieliem pierādījumiem, tad ir mazliet biedējoši, ja redzu, ka kāds publiski dalās ar sveša cilvēka datiem, tieši vai netieši aicinot citus uz vardarbību. Atšķirība jeb mazs mierinājums mūsdienās ir Krimināllikums, kas upuri pasargā vismaz no fiziskas izrēķināšanās.

Mazliet no vēstures:

Raganu medības bija visai bieži sastopama parādība gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā no 15. līdz pat 18. gadsimtam, īpaši uzliesmojot 15. un 16. gadsimtā, kad Eiropā notika vairāki reliģiski kari. Raganu medību pamatā bija kristiešu apsūdzības visiem, kas pēc viņu domām pielūdza Sātanu. Tas izpaudās kā dziedniecība, pareģojumi, pagāniski rituāli u.c. Raganu eksistenci 15.gs. beigās apstiprināja arī Romas Katoļu baznīcas pāvests, dodot vaļu inkvizīcijai jeb ķeceru atmaskošanai un sodīšanai ar jebkādiem līdzekļiem. Tas neizslēdza arī nežēlīgu spīdzināšanu pierādījumu iegūšanai. Ja “ragana” atzinās, tad viņu vai nu sadedzināja, vai pakāra, vai nocirta galvu.

Linča tiesas nosaukums cēlies no ASV politiķa, plantāciju īpašnieka un revolucionāra Čārlza Linča uzvārda. Tā pamatā ir Linča kā revolucionāra aktivitātes, kad viņš ASV Neaktarības kara laikā neformālās tiesās sodīja pretinieku atbalstītājus. Vēlāk viņš savas aktivitātes interpretēja un attaisnoja ar “Linča likumu”, kas kļuva par apzīmējumu noziedznieku sodīšanai bez tiesas visā pasaulē.

Advertisements

, , , , , , , , , ,

1 komentārs

Kā sabiedrībai iebarot indīgu sviestmaizi?

Radošākie ziņojumi medijiem parasti ir par tēmu, kas neinteresē nevienu, un par tēmu, par kuru var sagaidīt ļoti negatīvu sabiedrības attieksmi. Pie otrās kategorijas pieskaitāmas arī reizes, kad ar dažādiem manipulatīviem paņēmieniem tiek pamatoti apšaubāmi lēmumi, kurus negribas publiskot, bet noklusēt arī nedrīkst. Tas var būt saistīts gan ar dažādu pakalpojumu cenu kāpumu, gan ar nodokļu celšanu, gan sabiedrībā atbalstītu valsts iestāžu darbinieku atlaišanu u.c. Domāju, ka katra no uzskaitītajām situācijām jums atsauca atmiņā pavisam konkrētus notikumus. Tos visus vieno lēmuma objektivitātes trūkums un cenšanās mazināt iespējami negatīvo sabiedrības attieksmi ar jebkuriem līdzekļiem.

comp

Lūk, dažas izplatītākās un vienkāršākās pazīmes, kuras var pamanīt arī bez īpašas izglītības komunikācijas jomā un kuras liecina, ka kāds mēģina sabiedrībai iebarot indīgu sviestmaizi.

  1. OFICIĀLĀS INFORMĀCIJAS IZSŪTĪŠANAS LAIKS
    • Tradicionāli – piektdienas pēcpusdienā vai vakarā. Iemesls – mediji nepaspēs uztaisīt vispusīgu un analītisku materiālu, bet klusēt arī nedrīkstēs. Tas nozīmē, ka materiāla lielākā daļa paliks ar informācijas turētāja interpretēto materiālu. Te nav runa par interneta medijiem, kas pamatā veic vien relīžu pārkopēšanas funkciju ar uzdevumu publicēt to ātrāk par konkurentiem. Otrā dienā, kad visi būs atjēgušies, žurnālisti jau strādās ar ierobežotiem resursiem, arī informācijas avotiem būs brīvdienas, cilvēki svinēs nedēļas nogali, necepsies tik traki, nesekos līdzi detaļām, bet pēc brīvdienām visi jau būs drusku nomierinājušies, parādīsies arī citi mediju dienas kārtībā nonākuši jautājumi, interese lēnām zudīs, situāciju pieņems.
    • Otrs izplatītākais laiks – pirms iespējami garām brīvdienām, svētkiem. Argumenti tie paši.
    • Brīdī, kad ir gaidāmi (vai jau notiek) kādi citi sabiedrībā plaši apspriesti breaking news notikumi. Ņemot vērā visas pasaules informācijas krikumu nonākšanu uz mūsu mediju paplātes ikdienā, vērā tiek ņemti arī ģeogrāfiski, sociāli un visādi citādi tāli un īpaši ar Latviju nesaistīti notikumi (piemēram, teroristu uzbrukumi), kuri aizņem portālu pirmo ziņu vietas. Argumenti tie paši.
  2. SNIEGTĀS INFORMĀCIJAS SATURS
    • Strupceļa, neizbēgamības piesaukšana. Vai nu mēs mirstam, vai [plānoto izmaiņu uzskaitījums]. Parasti pie sliktu ziņu vai nepopulāru lēmumu informācijas tiek gari un plaši izanalizēta šī lēmuma neizbēgamība, kur konkrētā uzņēmuma vadība tiek tieši vai netieši pozicionēta kā ļauno spēku stūrī iedzīti situācijas upuri. Piemēram, ja kaut kas ir palicis dārgāks, tad var vainot gan karu Ukrainā, gan opozīciju valdībā, gan globālo sasilšanu, gan nelietīgos konkurentus, kas balansē uz noziedzīgas rīcības un neētiska biznesa robežas un visu citu, ko dīvānā sēdētājs nekad nespēs operatīvi galvā apstrādāt, kā arī nevarēs vai nepaspēs izprast vienojošo saikni.
    • Neadekvāti salīdzinājumi, interpretācijas un emocionāli apzīmējumi. Pēdējais piemērs, kas nāk prātā – Rīgas satiksmes preses relīzē iekļautais vārdu salikums, ka “braukšanas abonementu cenas tiks palielinātas ļoti piesardzīgi”. “Ļoti piesardzīgais” skaitlis ir 25%. Domāju, ka Latvijas iedzīvotāji būtu ļoti, ļoti laimīgi, ja arī viņu ienākumi attiecīgi tiktu palielināti “ļoti piesardzīgi” reizi gadā. Šādi emocionāli epiteti skaidri norāda uz visai lielo satura interpretācijas strupceļu vai arī uz nelielu pārcenšanos un vēlmi ar jebkuriem līdzekļiem mīkstināt mediju un sabiedrības uztveri. Pārspīlējot var ļoti vienkārši pārcensties.
    • Skaitļu interpretācijas. Der jebkas, kas apliecina, ka citiem iet vēl sliktāk, vai arī pie mums pašiem ir bijis vēl sliktāk. Par piemēru katrs var ņemt sevi pašu – tas, cik labi Tev iet, ir atkarīgs no tā, ar ko Tu salīdzini. Latvijas gadījumā parasti nākas ciest Lietuvai vai Igaunijai. Der arī citu Eiropas valstu skaitļi, ja vien tie palīdz pamatot, ka mums ir jāpriecājas, ka vēl nav tik traki, kā citur Eiropā.
    • Spožas nākotnes solīšana. Tagad būs grūti, bet viss notiek nākotnes attīstības vārdā – investējam, lai rīt peldētos šampanietī. Pēc dažiem mēnešiem pie esošās informācijas apjoma šie ziņojumi jau izkrīt no cilvēku galvas, nerunājot nemaz par tā detaļām. Un pēc gada jau varēs runāt par nepastāvīgo situāciju valstī un pasaulē, būvējot nākamo porcelāna argumentu cietoksni.
    • Sliktākā rindkopa tiek noslēpta tālākajā A4 lapas stūrī. Negatīvā ziņa tiek iepīta kaut kur dziļi, dziļi preses relīzes tekstā starp citiem konkrētās nozares/uzņēmuma stāstiem un nākotnes plāniem. Mērķis – ietekmēt žurnālista virsraksta interpretāciju.
    • Emocionāli grūti sagremojami vārdi tiek aizstāti ar daudz maigākām interpretācijām. Šis tas no klasikas – darbinieku atlaišana=resursu optimizācija, cenu paaugstināšana=cenu izlīdzināšana [ar kaut ko], zaudējumi=investīcijas nākotnē u.tml.
    • Korporatīvi sociālās atbildības piesaukšana dažādās formās. Būs grūtāk, toties mēs regulāri sakopjam karā kritušo kapu kopas. Spēlējot uz cilvēku empātisko dabu, tiek piesaukti emocionāli notikumi, kas lasītājā (skatītājā, klausītājā) rosinātu līdzjūtību, izpratni un atbalstu ziņotāja darbībām, tādējādi novēršot uzmanību no būtiskā. Uzsvars parasti tiek likts uz rūpēm par sabiedrības kopumā vai attiecīgā ziņotāja mērķauditorijas labklājību ilgtermiņā.
  3. DAŽI TAKTISKIE MANEVRI
    • Bieži pirms nepopulāru lēmumu oficiālās izziņošanas sabiedrībā tiek izplatīts sliktākā iespējamā scenārija eksemplārs. Tiek pataustīta temperatūra, bet pēc kāda laika tiek prezentētas šķietami labākas ziņas, ka tik slikti jau nu nebūs (lai gan būs sliktāk, nekā ir), tādējādi radot maldīgu priekšstatu, ka kāds ir līdz asinīm cīnījies sabiedrības interesēs. Piemēram, tiek paziņots, ka pakalpojums X pēc 3 mēnešiem maksās 100Eur līdzšinējo 30Eur vietā. Seko šoks, neizpratne, skaidrojuma pieprasīšana. Pēc mēneša politiķis Y paziņo, ka ar šausmīgi smagu darbu ir panākts asiņains kompromiss un 100Eur vietā ir izdevies pakalpojuma cenu samazināt par VESELIEM 40% līdz niecīgajiem 60Eur. Lai slavēts Dievs!
    • Informācija tiek izplatīta iespējami šauram mediju lokam, tādējādi cerot uz iespējami mazu rezonansi, turklāt nebūs jātaisnojas par to, ka sabiedrībai nav sniegta informācija.
    • Sliktu vēstījumu paziņošanai parasti tiek izbīdīti otrā plāna aktieri. Kādreiz sliktu ziņu nesējus nereti nogalināja un arī mūsdienās iecietība pret sabiedrībai nedraudzīgas informācijas nesējiem nav mainījusies. Šo mazliet dramatizēto tēzi, protams, patur prātā gan vadītāji, gan PR konsultanti un preses sekretāri. Labās ziņas paliek bosam, slikto saslauka “vārtu sargi” – preses sekretāri, PR konsultanti, vadītāju vietnieki un citi galvenā atbildīgā ieroču pienesēji.

Ar šīm pazīmēm pietiek, lai saprastu, ka aiz neizbēgamības un upura pozīcijas slēpjas kas vairāk. Un brīdī, kad informācijas sniedzējs ir izdarījis visu, lai radītu baumas un minējumus, neticēsiet – rodas baumas un minējumi. Un tas slikto situāciju padara vēl sliktāku, jo cīņa ar baumām un maldinošiem stereotipiem ir ļoti laikietilpīga un resursus tērējoša.

Uzskaitītie paņēmieni ir universāli un pielāgojami. Protams, ka divas vienādas situācijas nav, un ir vēl virkne lietu, kas ietekmē potenciālos komunikācijas manevrus – Saeimas un valdības dienas kārtība, vai tas ir privātbizness vai valsts/pašvaldības rūpala, vai uzņēmums kotējas biržā, dažādu mediju dienas kārtības īpatnības, konkurentu aktivitātes u.c.

Nobeiguma vietā.

Vien nepārprotiet – ne visas situācijas ir metamas vienā bļodā. Ir reizes, kad tiešām ir objektīvi neizbēgamības faktori, un tas ir brīdis, kad ar kļūdainiem un nevajadzīgi samākslotiem komunikācijas manevriem var viegli panākt vēl negatīvāku mediju un sabiedrības reakciju nekā korektas, objektīvas un savlaicīgas informācijas sniegšanas gadījumā.

Nedaudz aizstāvot savus amata brāļus un māsas – ne vienmēr šo komunikācijas taktiku un manevru autori ir preses sekretāri vai PR speciālisti. Krīzes situācijās bieži vien lielākais PR eksperts izlaužas tieši no tā, kurš ir tieši atbildīgs par konkrēto lēmumu un sekām, bet padoto uzdevums – pierakstīt un izpildīt.

Īsi un kodolīgi par izplatītākajām argumentu manipulācijas metodēm var palasīt arī TE un TE.

, , , , , , , , , , , , , , ,

4 komentāri

Visu laiku mīklainākā prezidenta atbilde

“Pieci deputāti, man tas, es domāju, ka viņi… īsti nesaprot, rezultāts ir, teiksim, lasot, kāda ir reakcija no, teiksim, par visu šo te procesu, ne tikai par šo te piec.. par āā.. PSRS āāā.. atjaunošanu, kāda ir Kazahstānas prezidenta reakcija, arī mūsu kaimiņa, teiksim, Baltkrievijas prezidenta reakcija, viņi, viņi skaidri izsaka domu, ka viņi ir pretīm pret šādu te politiskās vienošanās, vienotības, ka tas drīzāk ir mums par, nevis pret, un nedomāju, ka Latvijā mēs atradīsim cilvēku, saprātīgi domāt, protams, izņēmumi vienmēr, bet ka kaut kāds viedoklis tāds varētu būt, ka Latvijā kāds gribētu atgriezties PSRS sastāvā, es vismaz te neredzu tādu.” Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, atbildot uz LNT žurnālista jautājumu par pieciem Krievijas deputātiem, kas aicinājuši izvērtēt PSRS izjukšanas tiesiskumu.

Pierakstīju, lai nepazūd citāts, jo diez vai kaut ko nesaprotamāku no jebkuras amatpersonas Latvijā jūs vēl dzirdēsiet. Intervijas video var meklēt TE. Protams, ka runāt TV nav tas pats, kas rakstīt, taču spēja nesaprotami izteikties diemžēl jau kļuvusi par mūsu prezidenta vizītkarti. Neesmu tas, kurš bļaus par atkāpšanos un rakstīs vēstules, taču šādā amatā spējai skaidri un saprotami izteikties ir jābūt kā vienai no pamatprasībām.

Tulka sejas izteiksme, kuram palūgtu šo tekstu tiešraidē iztulkot, varētu būt aptuveni šāda:

Foto: delfi.lv

Foto: delfi.lv

 

, , ,

6 komentāri