Archive for category pētījumi

Referenduma video TOP 9 [papildināts]

1. Piedalies referendumā (Mārtiņa Pavasara video). Skatījumi (Vimeo+Youtube): 275 tūkstoši skatījumu.

2. Rays – Par Latvisku Latviju. (Autors: Rays) Skatījumi: 216 tūkstoši.

3. http://www.za-rodnoj-jazik.lv – Lindermana aicinājums. Skatījumi: 94 tūkstoši

4. Miķelis Rēdlihs PRET divvalodību. Skatījumi: 53 tūkstoši.

5. http://www.za-radnoj-jazik.lv – Hitlera parodija RU. Skatījumi: 46 tūkstoši.

6. Rodrigo Laviņš PRET divvalodību. Skatījumi: 40 tūkstoši.

7. V.Lindermans: “Nepiedalies krusta karā pret krievu valodu!” Skatījumi: 29 tūkstoši.

8. Raivis Dzintars PRET divvalodību. Skatījumi: 12 tūkstoši.

9. Pret krievu valodu kā otro valsts valodu

Šie ir video, kuri ir publiski atrodami un kuriem ir vismaz 10 000 skatījumu līdz 15. februārim. Ņemot vērā to, ka repera REYS video ir publicēts vien 12. februārī, pieļauju, ka tas apsteigs arī Mārtiņa Pavasara aicinājumu. Tam gan, protams, ir tikai sportiska nozīme – vēstījums abiem ir viens. Kopumā radošuma ziņā varēja vēlēties vairāk, jo pārsvarā konceptu topā ir “sliktie/labie”, kā arī klasiskas patriotiskas ainas, kas atgādina par Latvijas vērtībām un smukākajām vietām. Lai arī ir pāris izņēmumi. Lūk, pāris no tiem:

Kā kaķis gatavojas referendumam par divvalodību

Puisis sakomponējis dziesmu šim notikumam par godu, video laižot pa vidu “25 kadru” – uzrakstu PRET.

Referenduma himna (“Pūt vējiņi” krievu valodā)

Jaunums – atbilde Viestura Dūles aicinājumam mest urnā baltu lapu.

Uzgāju arī šādu Lindermana 1. klipa versiju

Lindermana 1. video versija ar dzīvniekiem

Ja neesmu kādu pamanījis, dodiet ziņu tepat.

Nobeiguma vietā. Mana nostāja ir vienkārša: ir uzdots jautājums: vai Tu esi par vai pret krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā? Mana atbilde ir PRET. Bez filozofēšanas “domāt dziļāk”, “attīstīt inovācijas”, “kas būs 19. februārī” u.tml. Filozofēt vajadzēja pirms parakstu vākšanas par referenduma organizēšanu, nevis jau tad, kad jautājums ir uzdots. Es turēšu īkšķus, lai mediju mērķis nebūtu atrast vai izzīst kādu “konfrontāciju” starp balsotājiem referenduma iecirkņos un nepasniegt to kā “tas jau bija gaidāms”. Vecrīgā katru nedēļas nogali izkaujas kāds latvietis ar latvieti, krievs ar krievu un latvieši ar krieviem. Tas nenozīmē, ka viņiem ir etnisks konflikts. Krievu valodai nav ne vainas un labprāt tajā runāju ar krievu paziņām, lai nostiprinātu to kā vienu no svešvalodām.

Balsot ar baltu lapu, manuprāt, ir pārāk intelektuāli. Protams, ka ir jādomā par savstarpējām attiecībām, toleranci, nākotni, integrāciju u.tml. Bet balta lapa nav atbilde uz to. Apskatieties video Nr.7. Mīlestība pret savu dzimteni un valodu ir beznosacījumu mīlestība, tāpat kā mīlestība pret tuvajiem. Tur nav jāliek plusiņi un mīnusiņi, lai to saprastu. Šī ir viena no retajām reizēm, kad savai dzimtenei ir jāatzīstas mīlestībā bez atrunām. Nav mums tik daudz patriotismu un nacionālismu veidojošu notikumu, lai tos laistu garām. Šoreiz paldies jāsaka Lindermanam un Ušakovam par šo izdevību, tādēļ arī referenduma sakarā ir jāiet un jānobalso. Bet atbilde uz jautājumu “ko es darīšu 19. februārī?” ir vienkārša – 18:00 piedalīšos florbola play0ff 1/8 fināla spēlē Ķekavā pret Valmieru. Pirmdien – meitu uz dārziņu, pats uz darbu.

Advertisements

, , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

2 komentāri

Negatīva ziņa – inde vai pretinde?

Psihologiem, kuri ikdienā tiekas ar problēmu nomāktiem cilvēkiem, ir ierasta lieta ar zināmu regularitāti izrunāties ar citiem saviem amata brāļiem un māsām, lai viņi kontrolētu viens otru, vai paši neiet sviestā no redzētā/dzirdētā, zaudējot saikni ar savu realitāti, pārāk ietekmējoties no pacientu problēmām. Domāju, ka mediju pārstāvjiem vajadzētu ieviest līdzīgu regulāru paškontroles mehānismu. Tāds secinājums pēc vakar apmeklētās diskusijas LU SZF par negatīvo ziņu ietekmi uz cilvēku.

Tajā piedalījās Arnis Kaktiņš, Ivars Austers, Alla Petropavlovska, Olga Procevska, Nellija Ločmele, Kārlis Seržants, Lolita Stašāne. Pateikšu uzreiz, ka atbilde uz virsraksta jautājumu neizskanēja un nedomāju, ka uz to vispār var atbildēt ar Jā vai Nē. Tā kā nekad nebūšu koncepta „mēs rādām, lai tā nenotiktu” atbalstītājs, tad bija interesanti uzklausīt argumentus par labu „sliktajām” jeb negatīvajām ziņām. Šis nebūs analītisks un apjomīgs ieraksts par mediju efektivitāti, bet gan īsi mani secinājumi un pārdomas pēc šīs diskusijas:

– Diskusijā pilnīgi noteikti pietrūka psiholoģiska rakstura analīzes, jo pamatā runa ir par divām lietām – kā šīs negatīvās ziņas ietekmē notikumu gaitu un kā tās ietekmē indivīda psihi. Ja par pirmo mediju pārstāvji ir kompetenti spriest, tad par psihi būtu jāspriež speciālistiem. Protams, ka komunikāciju studijās psiholoģiju māca un lielāka vai mazāka izpratne par psiholoģiskajiem procesiem galvās ir katram žurnālistam, taču tas ir tikai kā viens no papildus kursiem augstskolās, lai gan personīgi uzskatu, ka izpratnei par mediju ietekmi uz indivīdu būtu nepieciešamas dziļākas psiholoģijas studijas, jo mediji veido ziņu patērētāju realitāti. Vienots un konkrēts viedoklis par to, vai “sliktā” ziņa vērtējama kā pozitīva vai negatīva, var būt tikai un vienīgi konkrētu piemēru analīzē.

–  K. Seržanta arguments, ka Degpunkts īstenībā dara labu, manuprāt, ir vai nu apzināti maldinošs vai vienkārši greizs. Pamatot cilvēku dzīšanu bailēs ar „lai viņi kļūst par labiem cilvēkiem”, manuprāt, ir sekli. Uzskatu, ka par to ir jāinformē, jo izlikties, ka nekas tāds nenotiek arī nedrīkst, taču jāsaprot, kur ir robeža starp informēšanu un pārbiedēšanu. Pretējā gadījumā saražotās fobijas atsauksies ne tikai kā sava mājokļa norobežošana no ārpasaules ar 5 slēdzenēm un 4 signalizācijām un milzīgu žogu, bet arī kā pilnīga savstarpēji cilvēciskā neuzticēšanās.

– Kaktiņa/Dūles/Austera pētījums bija viens no diskusijas „taustāmajiem” apspriešanas objektiem. Īsumā – tas apstiprina hipotēzi, ka negatīvas ziņas negatīvi ietekmē cilvēka psihi. Pievienojos viedoklim, ka pētījums nekādu sensāciju vai jaunumu nav atklājis (to atzīst arī autori), taču nedomāju, ka tas jāšķetina detaļās par metodoloģiju, īstermiņa/ilgtermiņa mediju efektu ietekmes (ne)apskatīšanu u.tml., kas brīžiem tika diskusijā aizrādīts pētījuma autoriem. Pētījumam drīzāk ir atgādinoša loma un varbūt arī tas iniciēja šo diskusiju LU SZF un arī sarunas ārpus tā par šo mūžam aktuālo tematu.

– Klātesošie bija vienisprātis, ka medijiem ir jāsaka patiesība. Un būtu dīvaini, ja tā nebūtu. Tomēr patiesību ir grūti izmērīt. Patiesība ir gan tiem, kuri teiks, ka kārtējā automašīna notriekusi gājēju, kuram sašķaidīta seja un tas asiņodams nogādāts slimnīcā, kā arī tiem, kuri teiks, ka gājējs nepareizā vietā šķērsojis ielu, to viegli aizķērusi automašīna, kā rezultātā gājējam vien pārsists deguns un tas drošības pēc nogādāts uz pārbaudēm slimnīcā un pēc tām palaists mājās, jo ar veselību viņam viss kārtībā.

Piekrītu, ka ziņa ar negatīvu noskaņu var tikt veidota, ja lasītājam ir saprotams kopējais vēstījuma konteksts, vēsture un ziņošanas mērķis, kam jābūt pozitīvam vismaz pēc ziņas lasītāja personiskās izpratnes. Respektīvi – ziņojam par šķēršļiem, kas ir ceļā uz kopēju pozitīvu un ticamu mērķi. Tam ir jābūt skaidram. Pretējā gadījumā negatīvas ziņas iemešanu medijos var salīdzināt ar situāciju, kad Tu ej pa ielu, svešs garāmgājējs, skatoties Tev acīs, paziņo, ka viņš Tevi nogalinās, un aiziet tālāk. Domāju, ka katra raksta autors spēj pateikt, ko pozitīvu viņš ar šo negatīvo rakstu ir vēlējies panākt, taču te ir milzīgas spekulācijas/manipulācijas iespējas. Citējot to pašu K.Seržantu (sanāk braukt visu laiku vieniem virsū, taču viņi ir uzskatāms piemērs un vakar sparīgi aizstāvējās), viņš cer, ka “10 gadīgie bērni, kuri arī viņus skatās, izaugs par labiem cilvēkiem”, turklāt nav jau tā, ka viņi rāda tikai sliktu – konsekventi “nerādot līķus, vācot naudu nelaimē nokļuvušām ģimenēm” u.tml. Ziniet, es ne tikai pats to raidījumu neskatos, bet arī negrasos sēdināt savu meitu pie tā, lai viņa izaugtu par labu cilvēku. Labus cilvēkus pēc manas izpratnes, pirmkārt, audzina vecāki. Ziedojumu vākšana, protams, ir ļoti laba un cēla lieta (bez ironijas), tomēr šinī gadījumā tas ir tikai kā savas eksistences attaisnošanas arguments. Ar vienu roku indē, ar otru gāž pretindi iekšā. Tas attiecas uz daudziem publiskiem labdarības projektiem un ne tikai uz Degpunktu. Tas nav viegls vai viennozīmīgs jautājums, jo var arī spekulēt ar „ja nebūtu mēs, tad viņiem vispār nekā nebūtu” u.tml.

– Kopumā diskusija patika, it sevišķi daļa, kurā ar saviem skatījumiem par šo lietu dalījās Ābrams Kleckins, Skaidrīte Lasmane. Tas atgādināja dažas studiju laika teorētiskas atziņas, kas noder attieksmes formulēšanā pret mediju saturu un tā ietekmi uz ikdienu.

– Patika A.Petropavlovskas nostāja šajā jautājumā, kas sakrīt ar maniem vispārīgiem dzīves principiem – īsumā – pozitīvais vairo pozitīvo, negatīvais – negatīvo. Mediji nav nekāds izņēmums.

– Piekrītu Kleckina atziņai, ka viena no mūsu mediju vides būtiskākajām problēmām ir tā, ka mēs meklējam vainīgos, nevis cēloņus.

– Ja mēs pieņemam, ka Latvijai šobrīd iet grūti (es gan pie šādu epitetu lietošanas vienmēr iesaku uzdot jautājumu – salīdzinot ar ko?), tad skaidrs, ka ne jau negatīvās mediju ziņas ir vainojamas pie visām likstām. Cilvēkam, pirmkārt, ir sevī jāmeklē labais un tad viņš meklēs un atradīs labo arī citos.

– Pie šā brīža informācijas gūzmas, un ņemot vērā arī to, ka zeļ un plaukst nežurnālistu saražotās un patērētās informācijas apjomi, domāju, ka svarīgāk ir uztraukties par cilvēka informācijas uztveres filtru attīstīšanu nekā par negatīvo ziņu patērēšanu.

Viss mediju saturs noteikti ir jāvērtē arī caur viņu komerciālajiem mērķiem. Brīdī, kad K.Seržants par šo ieminējās, es taisīju ciet zāles durvis no otras puses, jo bija jāskrien prom, tātad – par to citā reizē, ja būs vajadzība un iedvesma.

Ja iespējas ietekmēt mediju saturu indivīdam ir tuvu nullei, tad iegūstamās informācijas saturu/apjomu gan katrs pats var ietekmēt. Uz divām nedēļām neieslēdziet TV, nelasiet avīzes, neklausieties radio ziņas, nelasiet ziņu portālus. Pirmās dienas būs grūti, pēc divām nedēļām vajadzētu sajust atšķirību. Mazākā laikā sajust atšķirību ir grūti.

Nobeiguma vietā – ļoti labi, ka SZF šādas diskusijas organizē. Biju aicināts arī uz diskusiju par blogeriem, tomēr no tās atziņu un pārdomu bija maz. Galvenais – to ietekme šobrīd uz kopējā informatīvā un viedokļu apjoma fona un salīdzinoši ar tradicionālajiem medijiem ir maza, lielākais pluss ir viņu zināšanas par to, kur un kā sasniegt interneta lietotājus, izveidot jaunus info kanālus un tos sistematizēt. Pārējais – galvenais, ka pašiem ir jautri un interesanti, un tas ir labi – lai blogo tie, kam tas patīk, nevis tie, kuriem vajag.

Daži saistītie linki:

Īss apkopojums ar dalībnieku citātiem no diskusijas lasāms 7guru.lv apkopojumā šeit.

Info par pētījumu “Mediju ietekme uz Latvijas sabiedrību” atrodama šeit.

Vēl viens viedoklis par vakardienas diskusiju lasāms šeit.

, , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

1 komentārs

Un kuram medijam uzticies Tu?

Uzgāju vienu interesantu pētījumu par informācijas avotu ticamību starp interneta lietotājiem. Viena no lietām, kas pārsteidza, ka privātie blogi gandrīz visās aptaujas valstīs bija kā vismazāk uzticamais informācijas sniedzējs.

No emarketer.comVai tas nozīmētu, ka blogu nozīme viedokļu veidošanā tiek pārspīlēta? Grūti spriest – man nav pieejami šīs aptaujas mērķi un metodoloģija. Zināmu tendenci tas gan atspoguļo, tomēr domāju, ka dati noteikti jāvērtē kontekstā ar jautājumu, atbilžu un ciparu interpretāciju.

Vispārīgi domāju, ka apskatītajiem informācijas avotiem, atmetot emocionālos faktorus, fundamentālu atšķirību uzticamības līmenī nav. Fantazētājus var atrast gan starp draugiem, gan starp TV kanāliem, gan starp avīzēm u.t.t. Šis pētījums parāda cilvēku emocionālo piesaisti kādam no medijiem. Var noderēt darbā, vienīgi Latvija pētījumā nav iekļauta, un dati var spēcīgi atšķirties, kas novērojams citu aptaujāto Eiropas valstu starpā.

Daži interesanti fakti no pētījuma:

  • TV kā ziņu avotam uzticas 78% somu, bet tikai 24% franču un itāļu.
  • ASV un Kanādā kā uzticamākie ziņneši tiek minēti draugi un paziņas.
  • Blogiem vismazāk uzticas Skandināvijas valstīs un Vācijā (5-6%)
  • Visvairāk blogiem uzticas Ķīnā (24%), Eiropā līdere ir Spānija (15%)
  • Itālija kā uzticamāko minējusi Wikipedia (46%).
  • Salīdzinoši augsts visās apskatītājās valstīs ir online ziņu uzticamības līmenis (no 36%-54%)

Pētījums skaitļos:

No emarketer.comNo emarketer.comNo emarketer.com

P.S. Pētījumu uzgāju, pateicoties @GaaKaa.

, , ,

4 komentāri