Posts Tagged mediji

Kā sabiedrībai iebarot indīgu sviestmaizi?

Radošākie ziņojumi medijiem parasti ir par tēmu, kas neinteresē nevienu, un par tēmu, par kuru var sagaidīt ļoti negatīvu sabiedrības attieksmi. Pie otrās kategorijas pieskaitāmas arī reizes, kad ar dažādiem manipulatīviem paņēmieniem tiek pamatoti apšaubāmi lēmumi, kurus negribas publiskot, bet noklusēt arī nedrīkst. Tas var būt saistīts gan ar dažādu pakalpojumu cenu kāpumu, gan ar nodokļu celšanu, gan sabiedrībā atbalstītu valsts iestāžu darbinieku atlaišanu u.c. Domāju, ka katra no uzskaitītajām situācijām jums atsauca atmiņā pavisam konkrētus notikumus. Tos visus vieno lēmuma objektivitātes trūkums un cenšanās mazināt iespējami negatīvo sabiedrības attieksmi ar jebkuriem līdzekļiem.

comp

Lūk, dažas izplatītākās un vienkāršākās pazīmes, kuras var pamanīt arī bez īpašas izglītības komunikācijas jomā un kuras liecina, ka kāds mēģina sabiedrībai iebarot indīgu sviestmaizi.

  1. OFICIĀLĀS INFORMĀCIJAS IZSŪTĪŠANAS LAIKS
    • Tradicionāli – piektdienas pēcpusdienā vai vakarā. Iemesls – mediji nepaspēs uztaisīt vispusīgu un analītisku materiālu, bet klusēt arī nedrīkstēs. Tas nozīmē, ka materiāla lielākā daļa paliks ar informācijas turētāja interpretēto materiālu. Te nav runa par interneta medijiem, kas pamatā veic vien relīžu pārkopēšanas funkciju ar uzdevumu publicēt to ātrāk par konkurentiem. Otrā dienā, kad visi būs atjēgušies, žurnālisti jau strādās ar ierobežotiem resursiem, arī informācijas avotiem būs brīvdienas, cilvēki svinēs nedēļas nogali, necepsies tik traki, nesekos līdzi detaļām, bet pēc brīvdienām visi jau būs drusku nomierinājušies, parādīsies arī citi mediju dienas kārtībā nonākuši jautājumi, interese lēnām zudīs, situāciju pieņems.
    • Otrs izplatītākais laiks – pirms iespējami garām brīvdienām, svētkiem. Argumenti tie paši.
    • Brīdī, kad ir gaidāmi (vai jau notiek) kādi citi sabiedrībā plaši apspriesti breaking news notikumi. Ņemot vērā visas pasaules informācijas krikumu nonākšanu uz mūsu mediju paplātes ikdienā, vērā tiek ņemti arī ģeogrāfiski, sociāli un visādi citādi tāli un īpaši ar Latviju nesaistīti notikumi (piemēram, teroristu uzbrukumi), kuri aizņem portālu pirmo ziņu vietas. Argumenti tie paši.
  2. SNIEGTĀS INFORMĀCIJAS SATURS
    • Strupceļa, neizbēgamības piesaukšana. Vai nu mēs mirstam, vai [plānoto izmaiņu uzskaitījums]. Parasti pie sliktu ziņu vai nepopulāru lēmumu informācijas tiek gari un plaši izanalizēta šī lēmuma neizbēgamība, kur konkrētā uzņēmuma vadība tiek tieši vai netieši pozicionēta kā ļauno spēku stūrī iedzīti situācijas upuri. Piemēram, ja kaut kas ir palicis dārgāks, tad var vainot gan karu Ukrainā, gan opozīciju valdībā, gan globālo sasilšanu, gan nelietīgos konkurentus, kas balansē uz noziedzīgas rīcības un neētiska biznesa robežas un visu citu, ko dīvānā sēdētājs nekad nespēs operatīvi galvā apstrādāt, kā arī nevarēs vai nepaspēs izprast vienojošo saikni.
    • Neadekvāti salīdzinājumi, interpretācijas un emocionāli apzīmējumi. Pēdējais piemērs, kas nāk prātā – Rīgas satiksmes preses relīzē iekļautais vārdu salikums, ka “braukšanas abonementu cenas tiks palielinātas ļoti piesardzīgi”. “Ļoti piesardzīgais” skaitlis ir 25%. Domāju, ka Latvijas iedzīvotāji būtu ļoti, ļoti laimīgi, ja arī viņu ienākumi attiecīgi tiktu palielināti “ļoti piesardzīgi” reizi gadā. Šādi emocionāli epiteti skaidri norāda uz visai lielo satura interpretācijas strupceļu vai arī uz nelielu pārcenšanos un vēlmi ar jebkuriem līdzekļiem mīkstināt mediju un sabiedrības uztveri. Pārspīlējot var ļoti vienkārši pārcensties.
    • Skaitļu interpretācijas. Der jebkas, kas apliecina, ka citiem iet vēl sliktāk, vai arī pie mums pašiem ir bijis vēl sliktāk. Par piemēru katrs var ņemt sevi pašu – tas, cik labi Tev iet, ir atkarīgs no tā, ar ko Tu salīdzini. Latvijas gadījumā parasti nākas ciest Lietuvai vai Igaunijai. Der arī citu Eiropas valstu skaitļi, ja vien tie palīdz pamatot, ka mums ir jāpriecājas, ka vēl nav tik traki, kā citur Eiropā.
    • Spožas nākotnes solīšana. Tagad būs grūti, bet viss notiek nākotnes attīstības vārdā – investējam, lai rīt peldētos šampanietī. Pēc dažiem mēnešiem pie esošās informācijas apjoma šie ziņojumi jau izkrīt no cilvēku galvas, nerunājot nemaz par tā detaļām. Un pēc gada jau varēs runāt par nepastāvīgo situāciju valstī un pasaulē, būvējot nākamo porcelāna argumentu cietoksni.
    • Sliktākā rindkopa tiek noslēpta tālākajā A4 lapas stūrī. Negatīvā ziņa tiek iepīta kaut kur dziļi, dziļi preses relīzes tekstā starp citiem konkrētās nozares/uzņēmuma stāstiem un nākotnes plāniem. Mērķis – ietekmēt žurnālista virsraksta interpretāciju.
    • Emocionāli grūti sagremojami vārdi tiek aizstāti ar daudz maigākām interpretācijām. Šis tas no klasikas – darbinieku atlaišana=resursu optimizācija, cenu paaugstināšana=cenu izlīdzināšana [ar kaut ko], zaudējumi=investīcijas nākotnē u.tml.
    • Korporatīvi sociālās atbildības piesaukšana dažādās formās. Būs grūtāk, toties mēs regulāri sakopjam karā kritušo kapu kopas. Spēlējot uz cilvēku empātisko dabu, tiek piesaukti emocionāli notikumi, kas lasītājā (skatītājā, klausītājā) rosinātu līdzjūtību, izpratni un atbalstu ziņotāja darbībām, tādējādi novēršot uzmanību no būtiskā. Uzsvars parasti tiek likts uz rūpēm par sabiedrības kopumā vai attiecīgā ziņotāja mērķauditorijas labklājību ilgtermiņā.
  3. DAŽI TAKTISKIE MANEVRI
    • Bieži pirms nepopulāru lēmumu oficiālās izziņošanas sabiedrībā tiek izplatīts sliktākā iespējamā scenārija eksemplārs. Tiek pataustīta temperatūra, bet pēc kāda laika tiek prezentētas šķietami labākas ziņas, ka tik slikti jau nu nebūs (lai gan būs sliktāk, nekā ir), tādējādi radot maldīgu priekšstatu, ka kāds ir līdz asinīm cīnījies sabiedrības interesēs. Piemēram, tiek paziņots, ka pakalpojums X pēc 3 mēnešiem maksās 100Eur līdzšinējo 30Eur vietā. Seko šoks, neizpratne, skaidrojuma pieprasīšana. Pēc mēneša politiķis Y paziņo, ka ar šausmīgi smagu darbu ir panākts asiņains kompromiss un 100Eur vietā ir izdevies pakalpojuma cenu samazināt par VESELIEM 40% līdz niecīgajiem 60Eur. Lai slavēts Dievs!
    • Informācija tiek izplatīta iespējami šauram mediju lokam, tādējādi cerot uz iespējami mazu rezonansi, turklāt nebūs jātaisnojas par to, ka sabiedrībai nav sniegta informācija.
    • Sliktu vēstījumu paziņošanai parasti tiek izbīdīti otrā plāna aktieri. Kādreiz sliktu ziņu nesējus nereti nogalināja un arī mūsdienās iecietība pret sabiedrībai nedraudzīgas informācijas nesējiem nav mainījusies. Šo mazliet dramatizēto tēzi, protams, patur prātā gan vadītāji, gan PR konsultanti un preses sekretāri. Labās ziņas paliek bosam, slikto saslauka “vārtu sargi” – preses sekretāri, PR konsultanti, vadītāju vietnieki un citi galvenā atbildīgā ieroču pienesēji.

Ar šīm pazīmēm pietiek, lai saprastu, ka aiz neizbēgamības un upura pozīcijas slēpjas kas vairāk. Un brīdī, kad informācijas sniedzējs ir izdarījis visu, lai radītu baumas un minējumus, neticēsiet – rodas baumas un minējumi. Un tas slikto situāciju padara vēl sliktāku, jo cīņa ar baumām un maldinošiem stereotipiem ir ļoti laikietilpīga un resursus tērējoša.

Uzskaitītie paņēmieni ir universāli un pielāgojami. Protams, ka divas vienādas situācijas nav, un ir vēl virkne lietu, kas ietekmē potenciālos komunikācijas manevrus – Saeimas un valdības dienas kārtība, vai tas ir privātbizness vai valsts/pašvaldības rūpala, vai uzņēmums kotējas biržā, dažādu mediju dienas kārtības īpatnības, konkurentu aktivitātes u.c.

Nobeiguma vietā.

Vien nepārprotiet – ne visas situācijas ir metamas vienā bļodā. Ir reizes, kad tiešām ir objektīvi neizbēgamības faktori, un tas ir brīdis, kad ar kļūdainiem un nevajadzīgi samākslotiem komunikācijas manevriem var viegli panākt vēl negatīvāku mediju un sabiedrības reakciju nekā korektas, objektīvas un savlaicīgas informācijas sniegšanas gadījumā.

Nedaudz aizstāvot savus amata brāļus un māsas – ne vienmēr šo komunikācijas taktiku un manevru autori ir preses sekretāri vai PR speciālisti. Krīzes situācijās bieži vien lielākais PR eksperts izlaužas tieši no tā, kurš ir tieši atbildīgs par konkrēto lēmumu un sekām, bet padoto uzdevums – pierakstīt un izpildīt.

Īsi un kodolīgi par izplatītākajām argumentu manipulācijas metodēm var palasīt arī TE un TE.

Advertisements

, , , , , , , , , , , , , , ,

4 komentāri

Čaļi, pa galvu vajag, ja? (c) Andris Bērziņš 2012

Foto: Evija Trifanova, LETAPēc tā, kad vakar, 3. septmembrī, Valsts prezidents Andris Bērziņš piedraudēja TV3 žurnālistam ar izrēķināšanos par to, ka viņi nelūgti vēlas nofilmēt prezidenta ierašanos uz atvases pirmo skolas dienu, katram latvietim, kā jau tas demokrātiskā valstī pieklājas, ir viedoklis par to, kas sliktāks – prezidents, kurš piesola “pa galvu” žurnālistam, vai žurnālists, kurš bez uzaicinājuma sabiedriskā vietā filmējis prezidentu un viņa atvasi.

Sižetu var apskatīt TE.

Man arī ir viedoklis. Valsts prezidents publiski tā uzvesties nedrīkst. Punkts. Diez vai tas liecina par prezidenta stingro raksturu un spēju pastāvēt par sevi. Agresija šādā situācijā, manuprāt, liecina par vājumu nevis spēku. To netieši atzinis arī pats prezidents, vēlāk medijiem izsūtot savu skaidrojumu par situāciju. Bija uztraucies.

Daudzi piemin, ka prezidenta PR dienests nav bijis uzdevuma augstumos. Par to, kāds viņiem bijis plāns, es nezinu, taču manuprāt (sēžot dīvānā ar kājām gaisā), korekti situāciju varēja atrisināt sekojoš (vienkāršākie varianti, taču ne vienīgie)i:

a. nopublicēt Prezidenta dienas kārtību, nepieminot sava bērna skolas pasākuma apmeklējumu, interesentus (kur viņš šajā laikā būs) korekti informējot, ka viņš apmeklēs sava bērna 1. septemebri un vēlas pasargāt savu atvasi no publicitātes, aicinot medijus šo vēlmi respektēt.
b. Ja mediji ieradušies, tad preses dienesta pārstāvim ir uzdevums tiem izklāstīt Prezidenta vēlmi. Ja neizdodas sarunāt, ka pasākums netiek atspoguļots vispār, tad vismaz var palūgt, lai pasākuma laikā filmē prezidentu, bet ne viņa atvasi. (Pieļauju, ka tas ticis izdarīts, taču bez rezultāta – ja prezidents, izkāpjot no mašīnas, uzreiz uzrunāja mediju pārstāvjus, tātad viņam par šādu iespējamo vienošanos informācija nebija. TV3 sižetā bērna seja ir aizklāta, tātad viņi par šādu vēlmi zināja – jautājums, vai par to uzzināja pirms Bērziņa izkāpšanas, vai arī tikai tad, kad prezidents jau pats žurnālistam atvainojās.)

Ja nekas no tā nelīdz, tad jārēķinās, ka šādā situācijā nav juridisku aizliegumu, ja tā ir publiska vieta. Un tas nozīmē, ka žurnālists neko nepārkāpj. Galu galā – ja preses dienesta pārstāvis nav palūdzis medijiem nefilmēt atvasi, arī pats Prezidents personīgi draudu vietā var korekti lūgt savu atvasi nefilmēt. Abpusēji cieņpilnās attiecībās šādu vēlmi būtu jārespektē arī no mediju puses. Arī es par savu bērnu stāvu un krītu. Un nešaubos, ka arī prezidents to darītu. Bet šo situāciju varēja atrisināt arī cienīgāk. Par to, ka prezidenta amatā mediji medīs ne tikai viņu, bet arī ģimenes locekļus, viņam nevajadzētu būt nekādām ilūzijām, ja kaut virspusēji ir sekojis līdzi citu prezidentu publicitātei.

Ar šo notikumu esam iepazinuši vēl vienu sava prezidenta personības šķautni. Ja līdz šim viņš publiski bijis ieturēts, mierīgs un emocionāls, vairākkārt pasākumos neslēpjot arī asaras, tad nu redzam, ka viņš vajadzības gadījumā var būt arī neprognozējams un rupjš.

Nobeiguma vietā. Man nepatīk mūsu salīdzinājumi ar „veiksmīgajiem igauņiem”, bet te nevaru noturēties – ja Ilvess spēj kādam „uzbraukt” tikai Twitterī, tad mūsējais ir drosmīgāks – spēj draudēt arī aci pret aci.

, , , , , , , , , , , , , ,

3 komentāri

Lūdzu, lūdzu atsauciet nepatieso informāciju!

Dažas dienas atpakaļ uz vairākām stundām hakeri bija uzlauzuši ziņu aģentūras LETA mājas lapu, ievietojot tur sekojošu tekstu:

Dārgie kolēģi, pirms publicēt apšaubāmu speciālistu viedokļus par nelielu hostingu kompānijām, ieteiktu tomēr pārskatīt šo ziņu nomelnojošo ziņu saturu un pārstāt publicēt šos aizvainojošos reklāmrakstus. Kā redzat – nekas nav drošs un neuzlaužams – JA vajag, tāpēc nevajag lēkt augstāk par savu d. Paldies par uzmanību. Hakeris.

Stāsts īsumā: kādam mazam aktīvistam nepatika, kā par viņiem lielāki aktīvisti, kuriem LETA lūgusi pēc komentāra, izteikušies par mazajiem aktīvistiem. Savu protestu viņi nolēma meklēt ļoti efektīvā veidā. Nelegālā, bet efektīvā.

Teikšu godīgi – man tas gājiens patika. Nevis kā hakera atbilde uz LETAs sagatavoto ziņu – par to detaļas nezinu un man ir vienalga – bet gan kā spēcīga alternatīva vēstulei „Labdien, lūgums atsaukt Jūsu rakstā X publicēto nepatieso informāciju par Y…”.

Jau 9. gadu darbojos PR laukā un varu ar tīru sirdsapziņu pateikt, ka efektīvu legālu un juridiski pamatotu līdzekļu cīņā ar medijos uzrakstītu nepatiesu/sagrozītu/manipulējošu saturu nav. Ir mediju likums, vispārīgi nosaka, ka žurnālistam/medijam ir jāatbild par uzrakstīto, un atbildēt var tikai par faktiem. Kā to apiet? Pierakstiet faktam priekšā „iespējams”, „no neoficiāliem avotiem”, „no neatkarīgiem ekspertiem”, „no avotiem, kuri vēlējās palikt anonīmi”, „pagaidām neapstiprināta informācija”, darbības vārdus vēlējuma izteiksmē u.tml. Pret šīm izpausmes formām juridiskas cīņas sagaidāmais efekts (kam būtu „jāapēd” sākotnējā nomelnojošā ziņa) ir tuvu nullei. Tajā brīdī, kad būsiet uzvarējuši tiesu un likuši medijam jums samaksāt sāpju naudu, kā arī likt atsaukt konkrētu informāciju, lasītājiem varētu būt pilnīgi vienalga, jo viņš sen stāstījuma detaļas būs aizmirsis, toties viedoklis būs palicis. Kamēr jūs cīnījāties tiesas zālēs, lasītāju galvās neviens par jūsu šķīstību necīnījās.

Nekad vēl neesmu redzējis adekvātu ziņas/informācijas/fakta atsaukumu, kuru pēc ziņojuma nodošanas spēka varētu pielīdzināt pirmās (atsaucamās) ziņas jaudai. Cik no jums tādu ir redzējuši? Cik no jums avīzēs meklē rubriku „kļūdas labojumi”? Vai portālos/ziņu aģentūrās vispār esat redzējuši tādu rubriku?

, , , , , ,

1 komentārs