Posts Tagged mindfcuk

Kā sabiedrībai iebarot indīgu sviestmaizi?

Radošākie ziņojumi medijiem parasti ir par tēmu, kas neinteresē nevienu, un par tēmu, par kuru var sagaidīt ļoti negatīvu sabiedrības attieksmi. Pie otrās kategorijas pieskaitāmas arī reizes, kad ar dažādiem manipulatīviem paņēmieniem tiek pamatoti apšaubāmi lēmumi, kurus negribas publiskot, bet noklusēt arī nedrīkst. Tas var būt saistīts gan ar dažādu pakalpojumu cenu kāpumu, gan ar nodokļu celšanu, gan sabiedrībā atbalstītu valsts iestāžu darbinieku atlaišanu u.c. Domāju, ka katra no uzskaitītajām situācijām jums atsauca atmiņā pavisam konkrētus notikumus. Tos visus vieno lēmuma objektivitātes trūkums un cenšanās mazināt iespējami negatīvo sabiedrības attieksmi ar jebkuriem līdzekļiem.

comp

Lūk, dažas izplatītākās un vienkāršākās pazīmes, kuras var pamanīt arī bez īpašas izglītības komunikācijas jomā un kuras liecina, ka kāds mēģina sabiedrībai iebarot indīgu sviestmaizi.

  1. OFICIĀLĀS INFORMĀCIJAS IZSŪTĪŠANAS LAIKS
    • Tradicionāli – piektdienas pēcpusdienā vai vakarā. Iemesls – mediji nepaspēs uztaisīt vispusīgu un analītisku materiālu, bet klusēt arī nedrīkstēs. Tas nozīmē, ka materiāla lielākā daļa paliks ar informācijas turētāja interpretēto materiālu. Te nav runa par interneta medijiem, kas pamatā veic vien relīžu pārkopēšanas funkciju ar uzdevumu publicēt to ātrāk par konkurentiem. Otrā dienā, kad visi būs atjēgušies, žurnālisti jau strādās ar ierobežotiem resursiem, arī informācijas avotiem būs brīvdienas, cilvēki svinēs nedēļas nogali, necepsies tik traki, nesekos līdzi detaļām, bet pēc brīvdienām visi jau būs drusku nomierinājušies, parādīsies arī citi mediju dienas kārtībā nonākuši jautājumi, interese lēnām zudīs, situāciju pieņems.
    • Otrs izplatītākais laiks – pirms iespējami garām brīvdienām, svētkiem. Argumenti tie paši.
    • Brīdī, kad ir gaidāmi (vai jau notiek) kādi citi sabiedrībā plaši apspriesti breaking news notikumi. Ņemot vērā visas pasaules informācijas krikumu nonākšanu uz mūsu mediju paplātes ikdienā, vērā tiek ņemti arī ģeogrāfiski, sociāli un visādi citādi tāli un īpaši ar Latviju nesaistīti notikumi (piemēram, teroristu uzbrukumi), kuri aizņem portālu pirmo ziņu vietas. Argumenti tie paši.
  2. SNIEGTĀS INFORMĀCIJAS SATURS
    • Strupceļa, neizbēgamības piesaukšana. Vai nu mēs mirstam, vai [plānoto izmaiņu uzskaitījums]. Parasti pie sliktu ziņu vai nepopulāru lēmumu informācijas tiek gari un plaši izanalizēta šī lēmuma neizbēgamība, kur konkrētā uzņēmuma vadība tiek tieši vai netieši pozicionēta kā ļauno spēku stūrī iedzīti situācijas upuri. Piemēram, ja kaut kas ir palicis dārgāks, tad var vainot gan karu Ukrainā, gan opozīciju valdībā, gan globālo sasilšanu, gan nelietīgos konkurentus, kas balansē uz noziedzīgas rīcības un neētiska biznesa robežas un visu citu, ko dīvānā sēdētājs nekad nespēs operatīvi galvā apstrādāt, kā arī nevarēs vai nepaspēs izprast vienojošo saikni.
    • Neadekvāti salīdzinājumi, interpretācijas un emocionāli apzīmējumi. Pēdējais piemērs, kas nāk prātā – Rīgas satiksmes preses relīzē iekļautais vārdu salikums, ka “braukšanas abonementu cenas tiks palielinātas ļoti piesardzīgi”. “Ļoti piesardzīgais” skaitlis ir 25%. Domāju, ka Latvijas iedzīvotāji būtu ļoti, ļoti laimīgi, ja arī viņu ienākumi attiecīgi tiktu palielināti “ļoti piesardzīgi” reizi gadā. Šādi emocionāli epiteti skaidri norāda uz visai lielo satura interpretācijas strupceļu vai arī uz nelielu pārcenšanos un vēlmi ar jebkuriem līdzekļiem mīkstināt mediju un sabiedrības uztveri. Pārspīlējot var ļoti vienkārši pārcensties.
    • Skaitļu interpretācijas. Der jebkas, kas apliecina, ka citiem iet vēl sliktāk, vai arī pie mums pašiem ir bijis vēl sliktāk. Par piemēru katrs var ņemt sevi pašu – tas, cik labi Tev iet, ir atkarīgs no tā, ar ko Tu salīdzini. Latvijas gadījumā parasti nākas ciest Lietuvai vai Igaunijai. Der arī citu Eiropas valstu skaitļi, ja vien tie palīdz pamatot, ka mums ir jāpriecājas, ka vēl nav tik traki, kā citur Eiropā.
    • Spožas nākotnes solīšana. Tagad būs grūti, bet viss notiek nākotnes attīstības vārdā – investējam, lai rīt peldētos šampanietī. Pēc dažiem mēnešiem pie esošās informācijas apjoma šie ziņojumi jau izkrīt no cilvēku galvas, nerunājot nemaz par tā detaļām. Un pēc gada jau varēs runāt par nepastāvīgo situāciju valstī un pasaulē, būvējot nākamo porcelāna argumentu cietoksni.
    • Sliktākā rindkopa tiek noslēpta tālākajā A4 lapas stūrī. Negatīvā ziņa tiek iepīta kaut kur dziļi, dziļi preses relīzes tekstā starp citiem konkrētās nozares/uzņēmuma stāstiem un nākotnes plāniem. Mērķis – ietekmēt žurnālista virsraksta interpretāciju.
    • Emocionāli grūti sagremojami vārdi tiek aizstāti ar daudz maigākām interpretācijām. Šis tas no klasikas – darbinieku atlaišana=resursu optimizācija, cenu paaugstināšana=cenu izlīdzināšana [ar kaut ko], zaudējumi=investīcijas nākotnē u.tml.
    • Korporatīvi sociālās atbildības piesaukšana dažādās formās. Būs grūtāk, toties mēs regulāri sakopjam karā kritušo kapu kopas. Spēlējot uz cilvēku empātisko dabu, tiek piesaukti emocionāli notikumi, kas lasītājā (skatītājā, klausītājā) rosinātu līdzjūtību, izpratni un atbalstu ziņotāja darbībām, tādējādi novēršot uzmanību no būtiskā. Uzsvars parasti tiek likts uz rūpēm par sabiedrības kopumā vai attiecīgā ziņotāja mērķauditorijas labklājību ilgtermiņā.
  3. DAŽI TAKTISKIE MANEVRI
    • Bieži pirms nepopulāru lēmumu oficiālās izziņošanas sabiedrībā tiek izplatīts sliktākā iespējamā scenārija eksemplārs. Tiek pataustīta temperatūra, bet pēc kāda laika tiek prezentētas šķietami labākas ziņas, ka tik slikti jau nu nebūs (lai gan būs sliktāk, nekā ir), tādējādi radot maldīgu priekšstatu, ka kāds ir līdz asinīm cīnījies sabiedrības interesēs. Piemēram, tiek paziņots, ka pakalpojums X pēc 3 mēnešiem maksās 100Eur līdzšinējo 30Eur vietā. Seko šoks, neizpratne, skaidrojuma pieprasīšana. Pēc mēneša politiķis Y paziņo, ka ar šausmīgi smagu darbu ir panākts asiņains kompromiss un 100Eur vietā ir izdevies pakalpojuma cenu samazināt par VESELIEM 40% līdz niecīgajiem 60Eur. Lai slavēts Dievs!
    • Informācija tiek izplatīta iespējami šauram mediju lokam, tādējādi cerot uz iespējami mazu rezonansi, turklāt nebūs jātaisnojas par to, ka sabiedrībai nav sniegta informācija.
    • Sliktu vēstījumu paziņošanai parasti tiek izbīdīti otrā plāna aktieri. Kādreiz sliktu ziņu nesējus nereti nogalināja un arī mūsdienās iecietība pret sabiedrībai nedraudzīgas informācijas nesējiem nav mainījusies. Šo mazliet dramatizēto tēzi, protams, patur prātā gan vadītāji, gan PR konsultanti un preses sekretāri. Labās ziņas paliek bosam, slikto saslauka “vārtu sargi” – preses sekretāri, PR konsultanti, vadītāju vietnieki un citi galvenā atbildīgā ieroču pienesēji.

Ar šīm pazīmēm pietiek, lai saprastu, ka aiz neizbēgamības un upura pozīcijas slēpjas kas vairāk. Un brīdī, kad informācijas sniedzējs ir izdarījis visu, lai radītu baumas un minējumus, neticēsiet – rodas baumas un minējumi. Un tas slikto situāciju padara vēl sliktāku, jo cīņa ar baumām un maldinošiem stereotipiem ir ļoti laikietilpīga un resursus tērējoša.

Uzskaitītie paņēmieni ir universāli un pielāgojami. Protams, ka divas vienādas situācijas nav, un ir vēl virkne lietu, kas ietekmē potenciālos komunikācijas manevrus – Saeimas un valdības dienas kārtība, vai tas ir privātbizness vai valsts/pašvaldības rūpala, vai uzņēmums kotējas biržā, dažādu mediju dienas kārtības īpatnības, konkurentu aktivitātes u.c.

Nobeiguma vietā.

Vien nepārprotiet – ne visas situācijas ir metamas vienā bļodā. Ir reizes, kad tiešām ir objektīvi neizbēgamības faktori, un tas ir brīdis, kad ar kļūdainiem un nevajadzīgi samākslotiem komunikācijas manevriem var viegli panākt vēl negatīvāku mediju un sabiedrības reakciju nekā korektas, objektīvas un savlaicīgas informācijas sniegšanas gadījumā.

Nedaudz aizstāvot savus amata brāļus un māsas – ne vienmēr šo komunikācijas taktiku un manevru autori ir preses sekretāri vai PR speciālisti. Krīzes situācijās bieži vien lielākais PR eksperts izlaužas tieši no tā, kurš ir tieši atbildīgs par konkrēto lēmumu un sekām, bet padoto uzdevums – pierakstīt un izpildīt.

Īsi un kodolīgi par izplatītākajām argumentu manipulācijas metodēm var palasīt arī TE un TE.

, , , , , , , , , , , , , , ,

4 komentāri

Īsi par iebiedēšanu jeb “stay cool!”

Kontekstā ar daudz un visādiem biedējošiem gan LV, gan indivīda turpmākajiem pastāvēšanas scenārijiem šāds materiāls kādam varētu palīdzētu drusku vēsāk uztvert kopainu.

Apzināti radītas bailes ir veids, kā piespiest cilvēku darboties pret viņa paša gribu.

Cilvēkus iebiedē, lai:

  • piespiestu cilvēkus veikt kādu darbību (putnu (tagad arī – cūku) gripa+vakcīnu bizness, protesti, mītiņi, kaitīgas vielas kaimiņvalsts produktos u.c.)
  • iegūtu no cilvēka informāciju (tiesībsargājošās iestādes, militārā sfēra)
  • vervēšanai (partijas, reliģiskās organizācijas)

Bailēm ir vairāki līmeņi:

  • izbīlis (pirmā reakcija uz draudiem)
  • trauksme (nenoteiktības sajūta, gaidot nelabvēlīgu notikumu attīstību)
  • bailes (reakcija uz reāli redzamām briesmām)
  • šausmas, panika (nekontrolējamas „dzīvnieciskas” bailes)

Der zināt:

  • Bailes par nezināmo vienmēr ir lielākas, salīdzinot ar bailēm par zināmo, jo cilvēks vienmēr saģenerē ļaunāko iespējamo scenāriju.
  • Katram cilvēkam ir atšķirīga kontrolējamo un nekontrolējamo baiļu robeža.
  • Šoks, kas radies no bailēm, ilgst aptuveni 15-30 minūtes.
  • Bailes izkropļo cilvēka uztveri, atmiņu un domāšanu, tādējādi neļaujot sakoncentrēties darāmajam vai adekvātai domāšanai.
  • Ja subjekts domā, ka no radušās situācijas ir kāda izeja, bet viņam nav iespējas to izmantot, tad iestājas panika.
  • Fiziski vai morāli noguruši cilvēki ir vieglāk iebiedējami, salīdzinot ar fiziski un morāli spēkpilniem.

Izceltais pirmais teikums vistiešākajā veidā ir attiecināms uz cilvēku morālo stāvokli Latvijā šobrīd, jo neviens nav spējīgs puslīdz ticami pateikt, kas būs un kad tas būs. Ir bijuši vairāki slikti un ne tik slikti scenāriji, kas ir nepiepildījušies/pārspēti, un galvenais, ka „īstā krīze” visu laiku tiek atlikta uz priekšu. Informācijas trūkums no atbildīgo personu puses rada informācijas dzemdēšanu no „parasto” iedzīvotāju vidus, kas tiek pamatota uz baumām, kaut kur dzirdēto, bieži vien sējot lielu nedrošības un trauksmes sajūtu, kurai nav faktiska pamata.

Klasiskie baiļu „veicinātāji”:

  • fiziskā drošība (savējā, tuvinieku, draugu)
  • savu īpašumu nosargāšana (mājas, mašīna, mantas)
  • normāla „savas lietas” funkcionēšana (bizness, hobijs)

Ap šiem faktoriem tad arī grozās iebiedēšanas metodes, neatkarīgi no tā, vai tā attiecināma uz vienu aizdomās turamo indivīdu, vai veselu valsti vai pat visu pasauli. Pie mums šobrīd visi šie trīs faktori ir iekļauti riska zonā, kas par tiem rada kā minimums raizes. Mums ir bijušas ziņas par 90-to gadu reketieru iznākšanu no cietumiem, noziedzības pieaugšanu u.tml., tā rezultātā ir bijuši publiski policijas aicinājumi iegādāties pašaizsardzības līdzekļus. Lai nebūtu pārpratumu – protams, ka par šīm lietām ir jāpiedomā un kaut kas vairāk vai mazāk jāpamaina savā ikdienā, tomēr der atcerēties, ka piepildās tieši tas, no kā nemitīgi indivīds baidās. Var un arī ir vairākās jomās grūtāk, nekā bija. Nav tak apokalipse. Kāds uzēdīs sausiņus, kāds aizbrauks uz ārzemēm – apstākļu spiests domās par sev drošu eksistēšanu. Taču arī tādā situācijā ir divas iespējas, no kā izvēlēties – eksistēt, vai dzīvot. Īsāk sakot – stay cool (vai arī „calm” – kā nu kuram gribās)/get a life!

P.S. Ja nu kāds par bailēm vēlas palasīt vairāk – googlē var atrast materiālus gan lv, gan importa valodās. Galu galā ir arī daudz grāmatas un arī psiho-speciālisti, kuri var (mēģināt) sakārtot galvu.

Šis ir ieraksts Nr.3 mindfcuk sērijā. Iepriekšēji divi:

Īsi par iedvešanas mākslu

Īsā melu ābece

Lai drusku jautrāk – 2 filmiņas, abas par uzdrīkstēšanos.

, , , , , , , , ,

2 komentāri