Par sākumu un beigām

Skolā matemātikas stundās visgrūtāk man bija aptvert jēdzienu „bezgalība”. Mans prāts vienkārši atteicās uzkonstruēt ko tādu, kam nav beigu. Patiesībā mans prāts to joprojām nespēj ticami uzkonstruēt. Tā vietā esmu sācis mācīties pieņemt, ka tā ir un viss. Pieņemt notikumus bez sākuma un beigām.

To mācos pēc smaga personiska pārdzīvojuma savā ģimenē. Pēc notikuma, kur atbilžu un iemeslu meklēšana radīja aizvien lielāku izmisumu. Turklāt atbilžu vietā neapzināti tiek meklēti nevajadzīgi attaisnojumi, jo viena no pirmajām nekontrolējamām domām ir, ka kaut ko noteikti esi izdarījis nepareizi. Atbildes Tev var kalpot kā mierinājums, ka neesi vainīgs. Tas turpinājās līdz brīdim, kamēr mēs sapratām, ka vienīgais ceļš, kas ved ārā no izmisuma, ir pieņemšana. Jo ātrāk to apzinies, jo ātrāk atgūsties un sāc dzīvot.

Es spilgti atceros, kas notika manā galvā, kad mēģināju aptvert notikušo. Neaprakstāmā ātrumā no Tavas galvas pazūd viss liekais. Ir sajūta, ka esi izkāpis no bedres, kur ir Tava ikdiena ar rūpēm, pienākumiem, vērtībām, uzdevumiem, darbiem, mašīnām, dzīvokļiem, draugiem, trokšņiem, naudām, veiksmēm, neveiksmēm, iedomām, priekiem, bēdām, sapņiem. Vienīgais, kas no Tevis tajā brīdī nav atdalījies, ir CILVĒKS – vienīgā patiesi svarīgā lieta, kurai piešķirama visaugstākā iespējāmā nozīme Tavā vērtību skalā. Saprazdams, ka viss, kas ir bedrē, ir tikai un vienīgi rotaļlietas, Tu aizdomājies, ka varbūt šīs vērtību skalas atsvaidzināšana arī ir atbilde uz jautājumu KĀPĒC? Taču tā kā tā ir jau atbildes 5.-6. versija, tad arī pie šīs Tu pieliec zvaigznīti ar skaidrojumu „varbūt…” un meklē tālāk. Visi meklējumi sākas ar KĀPĒC… Un tie visi neizbēgami beidzas ar bezspēku un arvien mazāku cerību, ka atbilde atnāks TAGAD. Un bezspēka brīdī Tu atslābsti un neapzināti ļaujies domu plūsmai. Tieši šādā brīdī man bija lūzums, kad sāku notikušo nevis analizēt, konstruēt loģisku un ticamu notikumu-domu-seku ķēdīti, bet gan sapratu, ka tas ir jāpieņem bez analīzes. Tas ir grūti. Ļoti grūti. Ir sevi jāpārlauž, jo līdz šim viss ir bijis loģiski izskaidrojams un pat prognozējams, bet tagad Tev ir jāiemācās kas jauns.

Tu mācies pieņemt, ka ir notikumi, kuru iemeslu Tu neizdibināsi. Vismaz TAGAD nē.

Tu mācies pieņemt, ka ir jautājumi, uz kuriem nav atbildes.

Tu mācies pieņemt, ka ir notikumi, par kuriem nav jājautā KĀPĒC, lai kā to gribētos.

Tu mācies pieņemt, ka šis notikums būs daļa no Tevis.

Tu mācies pieņemt, ka turpmāk būs savādāk.

Tu mācies pieņemt, ka ir lietas, kuras neietilpst „labs vai slikts” rāmjos.

Tu mācies pieņemt, ka ir lietas, kuras neietilpst „pareizi vai nepareizi” rāmjos.

Tu mācies pieņemt, ka neesi pie tā vainīgs.

Tu mācies samierināties.

Tu mācies dzīvot tālāk.

Tu mācies dzīvot.

Patiesi dzīvot.

Bez mācīšanās ir arī vairākas lietas, kuras Tu saproti un apzinies jau citā – augstākā līmenī. Tu tās esi dzirdējis, lasījis, redzējis, bet neesi piedzīvojis un izpratis. Kino, teātri, grāmatas un mediji neskaitās, tā ir butaforija. Tagad ir pa īstam.

Tu saproti, cik nenozīmīgām lietām esi piešķīris pārāk lielu nozīmi.

Tu saproti, cik daudz laika un enerģijas esi patērējis bezjēdzīgos strīdos vai domstarpībās.

Tu saproti, ka svarīgākais ir tas, kas ar Tevi notiek šobrīd. Nevis tas, kas notika vakar vai notiks rīt.

Tu saproti, cik dārgi ir tie, kas šodien ir Tev apkārt. Patiesi saproti.

Tu saproti, ka ir notikumi, kuros viens pats Tu nosmaktu.

Tu saproti, ka viss ir pa īstam.

Patiesi saproti.

Un tajā brīdī Tu sāc dzīvot.

Patiesi dzīvot.

No visas sirds novēlu Kārļa Skrastiņa ģimenei rast spēku pieņemt viņa aiziešanu un piedzīvot laimes sajūtu no jauna. Viņš to gribētu.