Reku ragana, viņa ēd bērnus, SADEDZINĀT!!!” jeb mūsdienu Linča tiesas anatomija

Cilvēku uzvedība sociālajos tīklos pēdējos gados ir pierādījusi, ka viduslaiki un pirmatnības instinkti cilvēkā joprojām nav apslāpēti. Lai arī vienā pusē sitam plaukstas par to, ka nu mākam atpazīt “īstas” ziņas no “neīstām”, otrā sienas pusē tikmēr līdz katarsei uzkurināts pūlis uz sārtu nes pilnīgi svešu cilvēku. Bez tiesas, bez pierādījumiem.

• Patērētās informācijas apjoms šobrīd diemžēl iet krietni pa priekšu cilvēka spējai/vēlmei to adekvāti un izsvērti apstrādāt.
• Līdz ar to ziņas iekrīt ticības kategorijā – kam gribu, tam ticu, faktus pārbaudīt nav laika vai intereses.
• No vienas puses esam iemācīti apšaubīt visu. No otras – ik pa brīdim izvēlamies ticēt visam, kas izlasīts.
• Apstākļos, kad ziņu lapām nemitīgi ir jārada jauns saturs, uz kuru fokusēt izklaidīgo auditorijas uzmanību, tiek radītas gan daudz viltus vai nepārbaudītas ziņas (kas rada spriedzi nu jau arī valstu starpā), gan arī viltus sensācijas, kad zem svešiem dubļainiem zābakiem pakļūst cilvēki, kuri to varbūt nav pelnījuši arī pēc pašu bradātāju mērauklām.

Cik nu bijusi iespēja skaidrot cilvēkiem info apriti, tad pirmais un galvenais princips – pārbaudiet faktus, atrodiet pirmavotu! Ja nevariet atrast – apšaubiet un neizplatiet!

Kas ir pirmavots? Tas nav Facebook lietotājs, kurš raksta, ka “viņš dzirdējis, ka…”. Pirmavots ir:

1) Tas notika ar mani

2) Es redzēju, kā tas notika.

3) Lūk, mana saruna ar aculiecinieku vai pirmavotu.

Viss pārējais ir interpretācija. Turklāt interpretāciju jūklī fakti mēdz tikt izkropļoti, izrauti no konteksta, pakārtoti vēlamajam ziņojumam. Ja tam klāt vēl piemaisa pseidoekspertu jeb universālo viedokļu ģenerētājus (“Kur skatās…(kāda valsts iestāde, tiesībsargājošās u.c. institūcijas)?!!”), tad sanāk labs molotova kokteilis.

Ja neesat aizsniegušies līdz pirmavotam, tad vēl nespriediet, nesodiet, bet gan papētiet konkrēto sfēru, jautājumu, notikumu, atrodiet kompetenta cilvēka izsvērtu viedokli, atrodiet pētījumus. Varbūt aiz šī ieraksta slēpjas vainīgais, kurš apzinās, ka pūlis par vainīgu uzskatīts to, uz kuru pirmo visskaļāk norādīs? Varbūt aiz tā atrodams garāks stāsts un skaidrojums ar detaļām, kas pilnībā maina kontekstu? Varbūt aiz tā stāv kāda konkrēta jautājuma lobijs? Varbūt aiz tā stāv vienkārši kāda indivīda stulbums? Nav laika tam visam? Nekas, varbūt arī Tevi kādreiz nofilmēs, kā tantiņai izrauj puķu pušķi no rokām un aizej. Tas, ka tantiņa īstenībā puķes no Tevis pirka, bet atteicās maksāt, vēl rupji nolamājot, paliks ārpus kadra.

Vien nepārprotiet – pati komunikācija soc. tīklos vai cilvēki, kas šēro un komentē, protams, dara arī ļoti daudz laba, palīdz cilvēkiem/dzīvniekiem/uzņēmumiem sarežģītās situācijās, apmainās ar būtisku/interesantu info. Tomēr brīžos, kad redzu svešus cilvēkus aicinām fiziski ar kādu izrēķināties, pamatojoties tikai uz vienu Facebook ierakstu, turpinu brīnīties par atsevišķu pieaugušu indivīdu infantilismu. Un te nav runa par izglītību, vecumu vai kādu citu rādītāju.

Pēdējā skaļākajā gadījumā, kas saistīts ar lūša medībām, pastaigāju pa šo vardarbīgo komentāru autoru profiliem – raiba buķete. Pūlī, kā zināms, IQ izšķīst un rokās tiek paņemts plastmasas zobens, kas izkūst līdz ar pūļa izklīšanu. Turklāt cilvēki aicināja uz krimināli sodāmu rīcību, lai sodītu kādu par likumisku rīcību. Arī nāves draudi ir krimināli sodāma nodarbe – mani interesē, vai kāds no sociālo tīklu pseidovaroņiem tiks sodīts. Teikšu godīgi – es gribu, lai tiktu sodīts, jo nav civilizētā sabiedrībā pieņemami, ka par jebkādu rīcību, ko likums atļauj, aicina izvarot, nogalināt cilvēku, viņa bērnus, ģimeni. Un te nav nekāda sakara ar lūsi vai medniekiem.

Un te maza un vienkārša pamācība, ja vēlaties iegult sociālo tīklu taisnības meklētāju “šēru ballītē”, lūk, kas jums jādara un kas notiks tālāk:

• Jāapraksta kāda situācija, fotogrāfija, video, kas saistīta ar šķietamu vai īstu pāridarījumu, ciešanām; jāizceļ upuris (dzīvnieks, cilvēks, tauta); jāatrod vainīgais (cilvēks, Saeima, cita valsts, uzņēmums). Jāieliek Facebook vai Twitterī. Pirmajā ierakstā pat var nebūt aicinājums uz kādu rīcību – to ar garantiju jūsu vietā paveiks kareivīgie komentētāji.

• Ja ieraksts būs gana emocionāls, sāks vairoties šēri jeb dalīšanās ar ierakstu. Kāds no jūsu sekotājiem vai draugu draugiem izlasīs, piesauks vajadzīgo rīcību un aiziet “maksimālais šērs”.
• Šinī brīdī kā labi katalizatori darbojas dažādas FB lapas ar plašu sekotāju loku vai Twitter dežuranti, kuri kaut kad sen ir uzsākuši spēlēt uzraugu lomu un pēc inerces to turpina darīt, zinot, ka Twitterī joprojām spieto mediji un viņu pārstāvji, kā arī valsts/pašvaldību un lielo uzņēmumu komunikācijas/klientu apkalpošanas darbinieki. Facebook šērotāju vidū tās parasti ir vai nu “klikšķu makšķeres”, vai lapas, kuras dažādu iemeslu dēļ sevi uzskata par morāles sargiem un kādas cilvēku grupas ganiem Facebookā (tomajoki, thebest, esiatbildigs, nozagts u.c.) vai arī kāda populāra persona ar stingru viedokli par visu.

• Pēc kāda brīža, ja ieraksts sasniedzis dažus desmitus vai vēl labāk – simtus – šēru, TVNET, skaties.lv vai kāds cits portāls uztaisa ziņu ar virsrakstu “Sociālo tīklu lietotājus šokē…” vai “Soctīklos šūmējas par…”, padalās ar to savos soc. kontos, kur ir tūkstošiem sekotāju. Turklāt pirmajā ziņā parasti nebūs izanalizēta ne informācijas ticamība, ne atrasts un izprašņāts pirmavots. Un diez vai rakstam tiks pielikts autora vārds/uzvārds. Šinī brīdī jau kāds būs atradis “vainīgā” mājas adresi, tālruni, darba vietu, bērnu vārdus, personas kodu un nesavtīgi ar to padalījies ar tekstu, ka “mērglim vajag pabojāt dzīvi”.

Skaisti. Ātri un bez birokrātijas. Lai kādu sadedzinātu uz sārta, arī mūsdienās pietiek tikai pūlī skaļi iebļauties – Reku ir RAGANA!!!! VIŅA ĒD BĒRNUS!!! SADEDZINĀT!!!”

Īstenībā paralēles ar raganu medībām te ir vairāk nekā gribētos. Arī viduslaikos cilvēki nededzināja citus tādēļ, ka ļoti patika vardarbība vai sadisms. Ķeceru sodīšanas pamatā bija ticība, ka tā ir morāli pieņemama rīcība sabiedrības drošības, labklājības vārdā. Ja šobrīd sava veida tiesa tiek veikta jau soc. tīklos bez lieliem pierādījumiem, tad ir mazliet biedējoši, ja redzu, ka kāds publiski dalās ar sveša cilvēka datiem, tieši vai netieši aicinot citus uz vardarbību. Atšķirība jeb mazs mierinājums mūsdienās ir Krimināllikums, kas upuri pasargā vismaz no fiziskas izrēķināšanās.

Mazliet no vēstures:

Raganu medības bija visai bieži sastopama parādība gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā no 15. līdz pat 18. gadsimtam, īpaši uzliesmojot 15. un 16. gadsimtā, kad Eiropā notika vairāki reliģiski kari. Raganu medību pamatā bija kristiešu apsūdzības visiem, kas pēc viņu domām pielūdza Sātanu. Tas izpaudās kā dziedniecība, pareģojumi, pagāniski rituāli u.c. Raganu eksistenci 15.gs. beigās apstiprināja arī Romas Katoļu baznīcas pāvests, dodot vaļu inkvizīcijai jeb ķeceru atmaskošanai un sodīšanai ar jebkādiem līdzekļiem. Tas neizslēdza arī nežēlīgu spīdzināšanu pierādījumu iegūšanai. Ja “ragana” atzinās, tad viņu vai nu sadedzināja, vai pakāra, vai nocirta galvu.

Linča tiesas nosaukums cēlies no ASV politiķa, plantāciju īpašnieka un revolucionāra Čārlza Linča uzvārda. Tā pamatā ir Linča kā revolucionāra aktivitātes, kad viņš ASV Neaktarības kara laikā neformālās tiesās sodīja pretinieku atbalstītājus. Vēlāk viņš savas aktivitātes interpretēja un attaisnoja ar “Linča likumu”, kas kļuva par apzīmējumu noziedznieku sodīšanai bez tiesas visā pasaulē.

Špikeris, kas jāieliek kabatā PR speciālistam pirms 2016. gada

Konspektveida subjektīvi pieraksti par komunikācijas nozares tendencēm, sagaidot 2016. gadu. 

PAR ZIŅU PORTĀLIEM

• Interneta ziņu portāli joprojām vairāk strādā uz “kurš pirmais”, mazāk uz “kurš labāk”. Diez vai kaut kas tuvākā laikā mainīsies. LSM gan pelnījis komplimentus.
• Es ļoti, ļoti, ļoti [naivi] ceru, ka “Kāds izdarījis kaut ko vājprātīgu un tu neticēsi tam, kas notika tālāk…” nomirs tik pat ātri kā pārņēma sociālos tīklus un ziņu portālus…
• Cilvēki mazliet vairāk sāk sekot līdzi informācijas ticamībai, meklējot pirmavotu vai arī pārbaudot info vairākos avotos. Tiesa, šis procents joprojām ir niecīgs.
• Vienmēr peltās komentāru sadaļas turpina lepni dzīvot kā papildus info, baumu un stāsta turpinājuma aizmetņu avots. Ne velti visos lielākajos ziņu portālos joprojām ir iespējas komentēt anonīmi.
• Ziņu portālu autoriem arvien stāsta sensācijas potenciāls ir krietni svarīgāks par pirmavotu. Tas gan retāk attiecas uz galvenajām ziņām, biežāk uz portāla satura piepildīšanai nepieciešamajām sadaļām, kurās dominē “5 padomi kā…” un britu zinātnieku atklājumi.

SOCIĀLIE TĪKLI

• Arvien vairāk tiek novērtēta viena lojāla klienta pārākums pār 10 000 bezjēdzīgiem balvu vergiem. Tas attiecas uz Like&Share un RT&Laimē sakasītu auditoriju. Šādas aktivitātes ļauj izķert uzņēmumus, kuriem vai nu trūkst budžeta, vai radošās enerģijas, vai arī vadība pie atskaitēm prasa sekotāju pieaugumu, bet ar ikdienas saturu to nodrošināt nevar, vajag ĀTRI!
• Toties “eu, uztaisām kaut kādu aplikāciju!!” gan ir faktiski beidzies. Izmaksas ir pārāk lielas, lai to darītu tikai “nice to have” režīmā. Ja taisa, tad jau ar ilgtermiņa atdeves plānu un funkcionālu jēgu, kas jau ir biznesa, ne mārketinga pievienotā vērtība.
• Un, protams, kampaņa bez mirkļbrikas jeb #hashtag ir tas pats, kas hokejs bez ripas.
• Vairs nav aktuāls jautājums “kurās diennakts stundās cilvēki lieto internetu un sociālos tīklus?” Ir jautājums “cikos cilvēks iet gulēt un ceļas?”. Tajā spraugā starp piecelšanos un aizmigšanu viņš ir sasniedzams katru minūti 7 dienas nedēļā.
• Facebook kļuvis par soc. tīklu info izgāztuvi Nr.1. Tomēr, ja sakārto savu sienu, atslēdzot konkursu dalībniekus un visus “eu, šitas arī jānošēro :DDDDDD”, kā arī sagrupē visus draugus/paziņas pēc principa “jēgpilnākos vispirms”, tad info plūsma var būt arī ciešama un noderīga.
• Uzņēmumi, politiķi un citi subjekti FB var ļoti veiksmīgi izmantot gan mārketinga, gan PR kampaņās un krīzēs. Pareizi uzstellēta un labi tēmēta reklāma te darbojas ar ļoti labu atdevi. Arī korporatīvo kontu iesaiste lietotāju sarunās krīzes situācijā beidzot kļuvusi par ikdienu.
• FB kā info avotu izmanto gan “parastie” cilvēki, gan mediji, kas pievērš uzmanību dažādiem strauju popularitāti ieguvušiem stāstiem un pārnes to uz ziņu lentēm ar virsrakstu “Cilvēki soc. tīklos sašutuši/kaut ko lūdz/ir sajūsmā par [jebko]”.
• Sociālo tīklu ekspertu jau gadiem solītā draugiem.lv nāve joprojām nespēj iestāties. Aktivitāte atsevišķās tā sadaļās un interešu grupās joprojām ir laba. Arī precīzi tārgetētas kampaņas savu darbu paveic. Tomēr info apmaiņas ziņā konkurencē ar FB tas ir zaudējis.
• Twitter cilvēki sākuši mazāk dalīties ar info, taču krīzes gadījumā tā ir viena no pirmajām vietām, kur meklēt operatīvāko informāciju.
• Otra interesantākā nodarbe Twitterī – ar popkorna tūtu klēpī pasekot līdzi kādas nozares divu pārstāvju publiskai matu plēšanai.
• Arī LV lielie zīmoli beidzot visai aktīvi Twitter izmanto kā reklāmas platformu.
• Instagram joprojām ir visai liels un LV līdz galam neizmatots kampaņu potenciāls. Auditoriju, ar kuru strādāt, tas ir savācis, ir arī reklāmas un kampaņu pionieri.
• LinkedIn ir milzīgs reģistrēto lietotāju skaits no Latvijas, tomēr arī te vēl LV mārketinga galvas nav īsti sapratušas, vai un no kuras puses ķerties tai auditorijai klāt un vai ir vērts. Kamēr darbojas FB reklāmas mašīna, tikmēr citas platformas var pacietīgi gaidīt savu kārtu, jo visām budžets nepietiek.

BLOGI

• Blogosfēra Latvijā joprojām cenšas izlauzties no pabērna lomas LV, taču īsti nezina, kā panākt auditorijas pieaugumu un kā vispār ar to nopelnīt. Pie mums blogošana ir hobijs, brīvā laika nodarbe. Gribu daru, gribu nedaru. Ar pāris vientuļiem izņēmumiem, kas turpina pārējiem dot cerību, ka varbūt kādreiz tas miljons…
• Ar relatīvi pozitīvām sekmēm startē atsevišķi pārtikas, modes, tehnikas, skaistuma, veselības un attiecību blogi, kurus nereti novērtē un apčubina tie zīmoli, kuri daudz strādā uz pozitīvu atsauksmju vākšanu internetā no puslīdz neitrālām trešajām pusēm

KLASISKAIS PR

• Viens mazs, smuks rakstiņš ar bildīti papīra izdevumā sirdi silda arī interneta laikmetā.
• Mazliet apstājies arī “nu tad taisām aptauju un infografiku!”.
• Arvien vairāk izvēlas spēcīgu kampaņu uz šauru grupu, mazāk šauj ar lielgabalu pa zvirbuļiem.
• Relīze mirst jau vismaz gadus 5, bet vēl nevar nomirt.
• Preses konferenču skaits arī jau labu laiku ir ar lejupslīdošu tendenci.
• Izdziest interese par “uztaisām reālā vidē super pārsteigumu kampaņu, pēc tam palaidīsim virālo video”.
• Konflikta gadījumā joprojām taisnība ir tam, kas pirmais un skaļāk izklāsta savu versiju. Turklāt, lai arī kas tiek pavērsts pret Tevi, pateicoties Krievijas komunikācijas mašīnai, ir zelta arguments – PROVOKĀCIJA!
• Negatīvas publicitātes gadījumā kā centrālais arguments joprojām tiek izmantots “Pret mani izvērsta melnā PR kampaņa”. Sevišķi mīļš politiķu vidū.
• Reģionālajos medijos ir nenovērtēts spēks.
• Komunikācijas jomas speciālisti ir iemācījušies savākt datus par savu auditoriju, tomēr vēl īsti nemāk ar viņiem rīkoties.
• Lai arī laikrakstu skaits krievu valodā ir dramatiski samazinājies, tomēr joprojām viena no mūsu platuma grādu bēdām (precīzāk – resursu dzirnavas) ir reālā divvalodība, ja tiešām gribas efektīvi sasniegt gan latviski, gan krieviski runājošo auditoriju.
• Viens no lielākajiem krīzes komunikācijas bubuļiem ir vientuļš un padumjš sociālo tīklu lietotājs, kurā jaucas vēlme būt pamanītam un taisnības meklētāja gēns. Viņa pazīmes: 1. Netaisnība ir VISUR! 2. Jebkurš valsts/pašvaldības vai lielā uzņēmuma pārstāvis automātiski ir BLĒDIS! 3. Ja nu kāds argumentēti pierāda, ka viņam tomēr nav taisnība, tad spēkā stājas punkts Nr.1.

Viss pārējais vairāk vai mazāk pa vecam.

Lai visiem labs 2016.!

Kā sabiedrībai iebarot indīgu sviestmaizi?

Radošākie ziņojumi medijiem parasti ir par tēmu, kas neinteresē nevienu, un par tēmu, par kuru var sagaidīt ļoti negatīvu sabiedrības attieksmi. Pie otrās kategorijas pieskaitāmas arī reizes, kad ar dažādiem manipulatīviem paņēmieniem tiek pamatoti apšaubāmi lēmumi, kurus negribas publiskot, bet noklusēt arī nedrīkst. Tas var būt saistīts gan ar dažādu pakalpojumu cenu kāpumu, gan ar nodokļu celšanu, gan sabiedrībā atbalstītu valsts iestāžu darbinieku atlaišanu u.c. Domāju, ka katra no uzskaitītajām situācijām jums atsauca atmiņā pavisam konkrētus notikumus. Tos visus vieno lēmuma objektivitātes trūkums un cenšanās mazināt iespējami negatīvo sabiedrības attieksmi ar jebkuriem līdzekļiem.

Lūk, dažas izplatītākās un vienkāršākās pazīmes, kuras var pamanīt arī bez īpašas izglītības komunikācijas jomā un kuras liecina, ka kāds mēģina sabiedrībai iebarot indīgu sviestmaizi.

1. OFICIĀLĀS INFORMĀCIJAS IZSŪTĪŠANAS LAIKS
   • Tradicionāli – piektdienas pēcpusdienā vai vakarā. Iemesls – mediji nepaspēs uztaisīt vispusīgu un analītisku materiālu, bet klusēt arī nedrīkstēs. Tas nozīmē, ka materiāla lielākā daļa paliks ar informācijas turētāja interpretēto materiālu. Te nav runa par interneta medijiem, kas pamatā veic vien relīžu pārkopēšanas funkciju ar uzdevumu publicēt to ātrāk par konkurentiem. Otrā dienā, kad visi būs atjēgušies, žurnālisti jau strādās ar ierobežotiem resursiem, arī informācijas avotiem būs brīvdienas, cilvēki svinēs nedēļas nogali, necepsies tik traki, nesekos līdzi detaļām, bet pēc brīvdienām visi jau būs drusku nomierinājušies, parādīsies arī citi mediju dienas kārtībā nonākuši jautājumi, interese lēnām zudīs, situāciju pieņems.
   • Otrs izplatītākais laiks – pirms iespējami garām brīvdienām, svētkiem. Argumenti tie paši.
   • Brīdī, kad ir gaidāmi (vai jau notiek) kādi citi sabiedrībā plaši apspriesti breaking news notikumi. Ņemot vērā visas pasaules informācijas krikumu nonākšanu uz mūsu mediju paplātes ikdienā, vērā tiek ņemti arī ģeogrāfiski, sociāli un visādi citādi tāli un īpaši ar Latviju nesaistīti notikumi (piemēram, teroristu uzbrukumi), kuri aizņem portālu pirmo ziņu vietas. Argumenti tie paši.
2. SNIEGTĀS INFORMĀCIJAS SATURS
   • Strupceļa, neizbēgamības piesaukšana. Vai nu mēs mirstam, vai [plānoto izmaiņu uzskaitījums]. Parasti pie sliktu ziņu vai nepopulāru lēmumu informācijas tiek gari un plaši izanalizēta šī lēmuma neizbēgamība, kur konkrētā uzņēmuma vadība tiek tieši vai netieši pozicionēta kā ļauno spēku stūrī iedzīti situācijas upuri. Piemēram, ja kaut kas ir palicis dārgāks, tad var vainot gan karu Ukrainā, gan opozīciju valdībā, gan globālo sasilšanu, gan nelietīgos konkurentus, kas balansē uz noziedzīgas rīcības un neētiska biznesa robežas un visu citu, ko dīvānā sēdētājs nekad nespēs operatīvi galvā apstrādāt, kā arī nevarēs vai nepaspēs izprast vienojošo saikni.
   • Neadekvāti salīdzinājumi, interpretācijas un emocionāli apzīmējumi. Pēdējais piemērs, kas nāk prātā – Rīgas satiksmes preses relīzē iekļautais vārdu salikums, ka “braukšanas abonementu cenas tiks palielinātas ļoti piesardzīgi”. “Ļoti piesardzīgais” skaitlis ir 25%. Domāju, ka Latvijas iedzīvotāji būtu ļoti, ļoti laimīgi, ja arī viņu ienākumi attiecīgi tiktu palielināti “ļoti piesardzīgi” reizi gadā. Šādi emocionāli epiteti skaidri norāda uz visai lielo satura interpretācijas strupceļu vai arī uz nelielu pārcenšanos un vēlmi ar jebkuriem līdzekļiem mīkstināt mediju un sabiedrības uztveri. Pārspīlējot var ļoti vienkārši pārcensties.
   • Skaitļu interpretācijas. Der jebkas, kas apliecina, ka citiem iet vēl sliktāk, vai arī pie mums pašiem ir bijis vēl sliktāk. Par piemēru katrs var ņemt sevi pašu – tas, cik labi Tev iet, ir atkarīgs no tā, ar ko Tu salīdzini. Latvijas gadījumā parasti nākas ciest Lietuvai vai Igaunijai. Der arī citu Eiropas valstu skaitļi, ja vien tie palīdz pamatot, ka mums ir jāpriecājas, ka vēl nav tik traki, kā citur Eiropā.
   • Spožas nākotnes solīšana. Tagad būs grūti, bet viss notiek nākotnes attīstības vārdā – investējam, lai rīt peldētos šampanietī. Pēc dažiem mēnešiem pie esošās informācijas apjoma šie ziņojumi jau izkrīt no cilvēku galvas, nerunājot nemaz par tā detaļām. Un pēc gada jau varēs runāt par nepastāvīgo situāciju valstī un pasaulē, būvējot nākamo porcelāna argumentu cietoksni.
   • Sliktākā rindkopa tiek noslēpta tālākajā A4 lapas stūrī. Negatīvā ziņa tiek iepīta kaut kur dziļi, dziļi preses relīzes tekstā starp citiem konkrētās nozares/uzņēmuma stāstiem un nākotnes plāniem. Mērķis – ietekmēt žurnālista virsraksta interpretāciju.
   • Emocionāli grūti sagremojami vārdi tiek aizstāti ar daudz maigākām interpretācijām. Šis tas no klasikas – darbinieku atlaišana=resursu optimizācija, cenu paaugstināšana=cenu izlīdzināšana [ar kaut ko], zaudējumi=investīcijas nākotnē u.tml.
   • Korporatīvi sociālās atbildības piesaukšana dažādās formās. Būs grūtāk, toties mēs regulāri sakopjam karā kritušo kapu kopas. Spēlējot uz cilvēku empātisko dabu, tiek piesaukti emocionāli notikumi, kas lasītājā (skatītājā, klausītājā) rosinātu līdzjūtību, izpratni un atbalstu ziņotāja darbībām, tādējādi novēršot uzmanību no būtiskā. Uzsvars parasti tiek likts uz rūpēm par sabiedrības kopumā vai attiecīgā ziņotāja mērķauditorijas labklājību ilgtermiņā.
3. DAŽI TAKTISKIE MANEVRI
   • Bieži pirms nepopulāru lēmumu oficiālās izziņošanas sabiedrībā tiek izplatīts sliktākā iespējamā scenārija eksemplārs. Tiek pataustīta temperatūra, bet pēc kāda laika tiek prezentētas šķietami labākas ziņas, ka tik slikti jau nu nebūs (lai gan būs sliktāk, nekā ir), tādējādi radot maldīgu priekšstatu, ka kāds ir līdz asinīm cīnījies sabiedrības interesēs. Piemēram, tiek paziņots, ka pakalpojums X pēc 3 mēnešiem maksās 100Eur līdzšinējo 30Eur vietā. Seko šoks, neizpratne, skaidrojuma pieprasīšana. Pēc mēneša politiķis Y paziņo, ka ar šausmīgi smagu darbu ir panākts asiņains kompromiss un 100Eur vietā ir izdevies pakalpojuma cenu samazināt par VESELIEM 40% līdz niecīgajiem 60Eur. Lai slavēts Dievs!
   • Informācija tiek izplatīta iespējami šauram mediju lokam, tādējādi cerot uz iespējami mazu rezonansi, turklāt nebūs jātaisnojas par to, ka sabiedrībai nav sniegta informācija.
   • Sliktu vēstījumu paziņošanai parasti tiek izbīdīti otrā plāna aktieri. Kādreiz sliktu ziņu nesējus nereti nogalināja un arī mūsdienās iecietība pret sabiedrībai nedraudzīgas informācijas nesējiem nav mainījusies. Šo mazliet dramatizēto tēzi, protams, patur prātā gan vadītāji, gan PR konsultanti un preses sekretāri. Labās ziņas paliek bosam, slikto saslauka “vārtu sargi” – preses sekretāri, PR konsultanti, vadītāju vietnieki un citi galvenā atbildīgā ieroču pienesēji.

Ar šīm pazīmēm pietiek, lai saprastu, ka aiz neizbēgamības un upura pozīcijas slēpjas kas vairāk. Un brīdī, kad informācijas sniedzējs ir izdarījis visu, lai radītu baumas un minējumus, neticēsiet – rodas baumas un minējumi. Un tas slikto situāciju padara vēl sliktāku, jo cīņa ar baumām un maldinošiem stereotipiem ir ļoti laikietilpīga un resursus tērējoša.

Uzskaitītie paņēmieni ir universāli un pielāgojami. Protams, ka divas vienādas situācijas nav, un ir vēl virkne lietu, kas ietekmē potenciālos komunikācijas manevrus – Saeimas un valdības dienas kārtība, vai tas ir privātbizness vai valsts/pašvaldības rūpala, vai uzņēmums kotējas biržā, dažādu mediju dienas kārtības īpatnības, konkurentu aktivitātes u.c.

Nobeiguma vietā.

Vien nepārprotiet – ne visas situācijas ir metamas vienā bļodā. Ir reizes, kad tiešām ir objektīvi neizbēgamības faktori, un tas ir brīdis, kad ar kļūdainiem un nevajadzīgi samākslotiem komunikācijas manevriem var viegli panākt vēl negatīvāku mediju un sabiedrības reakciju nekā korektas, objektīvas un savlaicīgas informācijas sniegšanas gadījumā.

Nedaudz aizstāvot savus amata brāļus un māsas – ne vienmēr šo komunikācijas taktiku un manevru autori ir preses sekretāri vai PR speciālisti. Krīzes situācijās bieži vien lielākais PR eksperts izlaužas tieši no tā, kurš ir tieši atbildīgs par konkrēto lēmumu un sekām, bet padoto uzdevums – pierakstīt un izpildīt.

Īsi un kodolīgi par izplatītākajām argumentu manipulācijas metodēm var palasīt arī TE un TE.