Špikeris, kas jāieliek kabatā PR speciālistam pirms 2016. gada

Konspektveida subjektīvi pieraksti par komunikācijas nozares tendencēm, sagaidot 2016. gadu. 

PAR ZIŅU PORTĀLIEM

• Interneta ziņu portāli joprojām vairāk strādā uz “kurš pirmais”, mazāk uz “kurš labāk”. Diez vai kaut kas tuvākā laikā mainīsies. LSM gan pelnījis komplimentus.
• Es ļoti, ļoti, ļoti [naivi] ceru, ka “Kāds izdarījis kaut ko vājprātīgu un tu neticēsi tam, kas notika tālāk…” nomirs tik pat ātri kā pārņēma sociālos tīklus un ziņu portālus…
• Cilvēki mazliet vairāk sāk sekot līdzi informācijas ticamībai, meklējot pirmavotu vai arī pārbaudot info vairākos avotos. Tiesa, šis procents joprojām ir niecīgs.
• Vienmēr peltās komentāru sadaļas turpina lepni dzīvot kā papildus info, baumu un stāsta turpinājuma aizmetņu avots. Ne velti visos lielākajos ziņu portālos joprojām ir iespējas komentēt anonīmi.
• Ziņu portālu autoriem arvien stāsta sensācijas potenciāls ir krietni svarīgāks par pirmavotu. Tas gan retāk attiecas uz galvenajām ziņām, biežāk uz portāla satura piepildīšanai nepieciešamajām sadaļām, kurās dominē “5 padomi kā…” un britu zinātnieku atklājumi.

SOCIĀLIE TĪKLI

• Arvien vairāk tiek novērtēta viena lojāla klienta pārākums pār 10 000 bezjēdzīgiem balvu vergiem. Tas attiecas uz Like&Share un RT&Laimē sakasītu auditoriju. Šādas aktivitātes ļauj izķert uzņēmumus, kuriem vai nu trūkst budžeta, vai radošās enerģijas, vai arī vadība pie atskaitēm prasa sekotāju pieaugumu, bet ar ikdienas saturu to nodrošināt nevar, vajag ĀTRI!
• Toties “eu, uztaisām kaut kādu aplikāciju!!” gan ir faktiski beidzies. Izmaksas ir pārāk lielas, lai to darītu tikai “nice to have” režīmā. Ja taisa, tad jau ar ilgtermiņa atdeves plānu un funkcionālu jēgu, kas jau ir biznesa, ne mārketinga pievienotā vērtība.
• Un, protams, kampaņa bez mirkļbrikas jeb #hashtag ir tas pats, kas hokejs bez ripas.
• Vairs nav aktuāls jautājums “kurās diennakts stundās cilvēki lieto internetu un sociālos tīklus?” Ir jautājums “cikos cilvēks iet gulēt un ceļas?”. Tajā spraugā starp piecelšanos un aizmigšanu viņš ir sasniedzams katru minūti 7 dienas nedēļā.
• Facebook kļuvis par soc. tīklu info izgāztuvi Nr.1. Tomēr, ja sakārto savu sienu, atslēdzot konkursu dalībniekus un visus “eu, šitas arī jānošēro :DDDDDD”, kā arī sagrupē visus draugus/paziņas pēc principa “jēgpilnākos vispirms”, tad info plūsma var būt arī ciešama un noderīga.
• Uzņēmumi, politiķi un citi subjekti FB var ļoti veiksmīgi izmantot gan mārketinga, gan PR kampaņās un krīzēs. Pareizi uzstellēta un labi tēmēta reklāma te darbojas ar ļoti labu atdevi. Arī korporatīvo kontu iesaiste lietotāju sarunās krīzes situācijā beidzot kļuvusi par ikdienu.
• FB kā info avotu izmanto gan “parastie” cilvēki, gan mediji, kas pievērš uzmanību dažādiem strauju popularitāti ieguvušiem stāstiem un pārnes to uz ziņu lentēm ar virsrakstu “Cilvēki soc. tīklos sašutuši/kaut ko lūdz/ir sajūsmā par [jebko]”.
• Sociālo tīklu ekspertu jau gadiem solītā draugiem.lv nāve joprojām nespēj iestāties. Aktivitāte atsevišķās tā sadaļās un interešu grupās joprojām ir laba. Arī precīzi tārgetētas kampaņas savu darbu paveic. Tomēr info apmaiņas ziņā konkurencē ar FB tas ir zaudējis.
• Twitter cilvēki sākuši mazāk dalīties ar info, taču krīzes gadījumā tā ir viena no pirmajām vietām, kur meklēt operatīvāko informāciju.
• Otra interesantākā nodarbe Twitterī – ar popkorna tūtu klēpī pasekot līdzi kādas nozares divu pārstāvju publiskai matu plēšanai.
• Arī LV lielie zīmoli beidzot visai aktīvi Twitter izmanto kā reklāmas platformu.
• Instagram joprojām ir visai liels un LV līdz galam neizmatots kampaņu potenciāls. Auditoriju, ar kuru strādāt, tas ir savācis, ir arī reklāmas un kampaņu pionieri.
• LinkedIn ir milzīgs reģistrēto lietotāju skaits no Latvijas, tomēr arī te vēl LV mārketinga galvas nav īsti sapratušas, vai un no kuras puses ķerties tai auditorijai klāt un vai ir vērts. Kamēr darbojas FB reklāmas mašīna, tikmēr citas platformas var pacietīgi gaidīt savu kārtu, jo visām budžets nepietiek.

BLOGI

• Blogosfēra Latvijā joprojām cenšas izlauzties no pabērna lomas LV, taču īsti nezina, kā panākt auditorijas pieaugumu un kā vispār ar to nopelnīt. Pie mums blogošana ir hobijs, brīvā laika nodarbe. Gribu daru, gribu nedaru. Ar pāris vientuļiem izņēmumiem, kas turpina pārējiem dot cerību, ka varbūt kādreiz tas miljons…
• Ar relatīvi pozitīvām sekmēm startē atsevišķi pārtikas, modes, tehnikas, skaistuma, veselības un attiecību blogi, kurus nereti novērtē un apčubina tie zīmoli, kuri daudz strādā uz pozitīvu atsauksmju vākšanu internetā no puslīdz neitrālām trešajām pusēm

KLASISKAIS PR

• Viens mazs, smuks rakstiņš ar bildīti papīra izdevumā sirdi silda arī interneta laikmetā.
• Mazliet apstājies arī “nu tad taisām aptauju un infografiku!”.
• Arvien vairāk izvēlas spēcīgu kampaņu uz šauru grupu, mazāk šauj ar lielgabalu pa zvirbuļiem.
• Relīze mirst jau vismaz gadus 5, bet vēl nevar nomirt.
• Preses konferenču skaits arī jau labu laiku ir ar lejupslīdošu tendenci.
• Izdziest interese par “uztaisām reālā vidē super pārsteigumu kampaņu, pēc tam palaidīsim virālo video”.
• Konflikta gadījumā joprojām taisnība ir tam, kas pirmais un skaļāk izklāsta savu versiju. Turklāt, lai arī kas tiek pavērsts pret Tevi, pateicoties Krievijas komunikācijas mašīnai, ir zelta arguments – PROVOKĀCIJA!
• Negatīvas publicitātes gadījumā kā centrālais arguments joprojām tiek izmantots “Pret mani izvērsta melnā PR kampaņa”. Sevišķi mīļš politiķu vidū.
• Reģionālajos medijos ir nenovērtēts spēks.
• Komunikācijas jomas speciālisti ir iemācījušies savākt datus par savu auditoriju, tomēr vēl īsti nemāk ar viņiem rīkoties.
• Lai arī laikrakstu skaits krievu valodā ir dramatiski samazinājies, tomēr joprojām viena no mūsu platuma grādu bēdām (precīzāk – resursu dzirnavas) ir reālā divvalodība, ja tiešām gribas efektīvi sasniegt gan latviski, gan krieviski runājošo auditoriju.
• Viens no lielākajiem krīzes komunikācijas bubuļiem ir vientuļš un padumjš sociālo tīklu lietotājs, kurā jaucas vēlme būt pamanītam un taisnības meklētāja gēns. Viņa pazīmes: 1. Netaisnība ir VISUR! 2. Jebkurš valsts/pašvaldības vai lielā uzņēmuma pārstāvis automātiski ir BLĒDIS! 3. Ja nu kāds argumentēti pierāda, ka viņam tomēr nav taisnība, tad spēkā stājas punkts Nr.1.

Viss pārējais vairāk vai mazāk pa vecam.

Lai visiem labs 2016.!

Krievijas/Ukrainas konflikta propaganda sociālajos medijos

Krievijas/Ukrainas/pārējo konfliktā milzīga nozīme ir informācijas karam. Šā brīža komunikācijas ķēdē tam ļoti pateicīga vide ir sociālie mediji. Lūk, neliela kolekcija no visa tā vizuālā materiāla, kas klīst apkārt Facebook, Twitter, vKontakte, blogos un citās vietnēs. Tā kā te neizpaužas tikai profesionāli karikatūristi, bet arī ierindas melno rāmju taisītāji un citi radošie prāti, kas pārvalda vismaz Paint, tad arī mākslinieciskie izpildījumi ir ļoti dažādi. Tā kā šis nebūs ieraksts par to, kam ir taisnība, tad te būs visu pušu mākslas darbi – vērtīgi ir zināt ne tikai atbalstīto pušu viedokli. Ne mazāk svarīgi ir zināt arī otras puses domu gājienu.  Tā kā bildes klīst apkārt bez atsaucēm uz autoru, turklāt bieži vien caur anonīmiem kontiem (kas ir visai vienkāršs veids, ka iepludināt informāciju zoc. medijos, kur pret to izturas visai nekritiski), tad te nav atsauču uz pirmavotu, jo to vienkārši nezinu. Abām pusēm kopīgs, protams, ir tas, ka nereti tiek izmantoti vieni un tie paši negatīvas asociācijas rosinoši tēli (hitlers un fašims, protams, ir ārpus konkurences), kā arī centieni izsmiet otras puses stiprās puses, pieliekot klāt nievājošas bildes. Pret Krieviju daudz tiek izmantotas arī Soču Olimpiskās spēles, līdz ar to tiek vilktas tiešas paralēles ar Berlīnes Olimpiādi un fīrera aktivitātēm pirms Otrā pasaules kara. Bet par pārējo spriediet paši. Norobežojoties no iekļauto ziņojumu būtības, jāatzīst, ka dažas ir tīri asprātīgas. Te noteikti nav viss, jo nemitīgi tiek radīti jauni ziņojumi, ņemot vērā aktualitātes. Te nav iekļautas fotogrāfijas, kurās abas pretējās puses atmasko viena otras propagandu. Tas ir atsevišķs stāsts. Tāpat kā video – ar to ir tieši tas pats.

NA un Ušakova argumentācijas līdzības

Atjautības uzdevums – vai variet pateikt, kam pieder šie argumenti un pret ko tie ir vērsti?

1. „Tā ir bīstama darbība, kas vērsta pret nacionālo drošību.”
2. „Provokatoru un ekstrēmistu aprindās šī doma dzīvo jau 20 gadu. Ja kāds grib kurināt naidu un neiecietību, tad šī ir lieliska ideja. Nav jābrīnās, ka politiķi, kuriem nav piedāvājuma ekonomikā un sociālajā politikā, centīsies kurināt naidu starp pilsoņiem un iedzīvotajiem. Bet viņiem tas neizdosies.”
3. „Cilvēki, kas piedāvā šo [..], ir absolūti provokatori. Es nepiedāvātu to apspriest dienas kārtībā, jo tas nozīmēs nenormālu spriedzi ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā, kas absolūti nav ne pieļaujams, ne apspriežams.
4. „Mums ir demokrātiskā ceļā jāsakauj pretinieks!”
5. „Pilnīgi murgaina iniciatīva, jo vairotu spriedzi sabiedrībā starp latviešiem un krieviem.”

Šie emocionāli retoriskie argumenti pieder NA politiķiem un Nilam Ušakovam. Vienā gadījumā tie ir pret divvalodību Latvijā, otrā – pret iniciatīvu atjaunot Uzvaras parka vēsturisko apbūvi. Jūs variet atšķirt, kurš pieder kuram?

Pasekojot līdzi argumentu un tekstu plūdiem, ir tikai viens secinājums – abas puses ir par saliedētību, pret šķelšanos un pret aizvainojumiem, bet, manuprāt, rīkojas pretēji. Turklāt abiem politoponentiem šī plaisa un savstarpēji neiecietīgās attiecības diemžēl ir kā dzīvības avots.

Te būs kucēnu bilde tiem, kas, izlasot šo, par traku uzvelkas.

(c) fanpop.com