Reku ragana, viņa ēd bērnus, SADEDZINĀT!!!” jeb mūsdienu Linča tiesas anatomija

Cilvēku uzvedība sociālajos tīklos pēdējos gados ir pierādījusi, ka viduslaiki un pirmatnības instinkti cilvēkā joprojām nav apslāpēti. Lai arī vienā pusē sitam plaukstas par to, ka nu mākam atpazīt “īstas” ziņas no “neīstām”, otrā sienas pusē tikmēr līdz katarsei uzkurināts pūlis uz sārtu nes pilnīgi svešu cilvēku. Bez tiesas, bez pierādījumiem.

• Patērētās informācijas apjoms šobrīd diemžēl iet krietni pa priekšu cilvēka spējai/vēlmei to adekvāti un izsvērti apstrādāt.
• Līdz ar to ziņas iekrīt ticības kategorijā – kam gribu, tam ticu, faktus pārbaudīt nav laika vai intereses.
• No vienas puses esam iemācīti apšaubīt visu. No otras – ik pa brīdim izvēlamies ticēt visam, kas izlasīts.
• Apstākļos, kad ziņu lapām nemitīgi ir jārada jauns saturs, uz kuru fokusēt izklaidīgo auditorijas uzmanību, tiek radītas gan daudz viltus vai nepārbaudītas ziņas (kas rada spriedzi nu jau arī valstu starpā), gan arī viltus sensācijas, kad zem svešiem dubļainiem zābakiem pakļūst cilvēki, kuri to varbūt nav pelnījuši arī pēc pašu bradātāju mērauklām.

Cik nu bijusi iespēja skaidrot cilvēkiem info apriti, tad pirmais un galvenais princips – pārbaudiet faktus, atrodiet pirmavotu! Ja nevariet atrast – apšaubiet un neizplatiet!

Kas ir pirmavots? Tas nav Facebook lietotājs, kurš raksta, ka “viņš dzirdējis, ka…”. Pirmavots ir:

1) Tas notika ar mani

2) Es redzēju, kā tas notika.

3) Lūk, mana saruna ar aculiecinieku vai pirmavotu.

Viss pārējais ir interpretācija. Turklāt interpretāciju jūklī fakti mēdz tikt izkropļoti, izrauti no konteksta, pakārtoti vēlamajam ziņojumam. Ja tam klāt vēl piemaisa pseidoekspertu jeb universālo viedokļu ģenerētājus (“Kur skatās…(kāda valsts iestāde, tiesībsargājošās u.c. institūcijas)?!!”), tad sanāk labs molotova kokteilis.

Ja neesat aizsniegušies līdz pirmavotam, tad vēl nespriediet, nesodiet, bet gan papētiet konkrēto sfēru, jautājumu, notikumu, atrodiet kompetenta cilvēka izsvērtu viedokli, atrodiet pētījumus. Varbūt aiz šī ieraksta slēpjas vainīgais, kurš apzinās, ka pūlis par vainīgu uzskatīts to, uz kuru pirmo visskaļāk norādīs? Varbūt aiz tā atrodams garāks stāsts un skaidrojums ar detaļām, kas pilnībā maina kontekstu? Varbūt aiz tā stāv kāda konkrēta jautājuma lobijs? Varbūt aiz tā stāv vienkārši kāda indivīda stulbums? Nav laika tam visam? Nekas, varbūt arī Tevi kādreiz nofilmēs, kā tantiņai izrauj puķu pušķi no rokām un aizej. Tas, ka tantiņa īstenībā puķes no Tevis pirka, bet atteicās maksāt, vēl rupji nolamājot, paliks ārpus kadra.

Vien nepārprotiet – pati komunikācija soc. tīklos vai cilvēki, kas šēro un komentē, protams, dara arī ļoti daudz laba, palīdz cilvēkiem/dzīvniekiem/uzņēmumiem sarežģītās situācijās, apmainās ar būtisku/interesantu info. Tomēr brīžos, kad redzu svešus cilvēkus aicinām fiziski ar kādu izrēķināties, pamatojoties tikai uz vienu Facebook ierakstu, turpinu brīnīties par atsevišķu pieaugušu indivīdu infantilismu. Un te nav runa par izglītību, vecumu vai kādu citu rādītāju.

Pēdējā skaļākajā gadījumā, kas saistīts ar lūša medībām, pastaigāju pa šo vardarbīgo komentāru autoru profiliem – raiba buķete. Pūlī, kā zināms, IQ izšķīst un rokās tiek paņemts plastmasas zobens, kas izkūst līdz ar pūļa izklīšanu. Turklāt cilvēki aicināja uz krimināli sodāmu rīcību, lai sodītu kādu par likumisku rīcību. Arī nāves draudi ir krimināli sodāma nodarbe – mani interesē, vai kāds no sociālo tīklu pseidovaroņiem tiks sodīts. Teikšu godīgi – es gribu, lai tiktu sodīts, jo nav civilizētā sabiedrībā pieņemami, ka par jebkādu rīcību, ko likums atļauj, aicina izvarot, nogalināt cilvēku, viņa bērnus, ģimeni. Un te nav nekāda sakara ar lūsi vai medniekiem.

Un te maza un vienkārša pamācība, ja vēlaties iegult sociālo tīklu taisnības meklētāju “šēru ballītē”, lūk, kas jums jādara un kas notiks tālāk:

• Jāapraksta kāda situācija, fotogrāfija, video, kas saistīta ar šķietamu vai īstu pāridarījumu, ciešanām; jāizceļ upuris (dzīvnieks, cilvēks, tauta); jāatrod vainīgais (cilvēks, Saeima, cita valsts, uzņēmums). Jāieliek Facebook vai Twitterī. Pirmajā ierakstā pat var nebūt aicinājums uz kādu rīcību – to ar garantiju jūsu vietā paveiks kareivīgie komentētāji.

• Ja ieraksts būs gana emocionāls, sāks vairoties šēri jeb dalīšanās ar ierakstu. Kāds no jūsu sekotājiem vai draugu draugiem izlasīs, piesauks vajadzīgo rīcību un aiziet “maksimālais šērs”.
• Šinī brīdī kā labi katalizatori darbojas dažādas FB lapas ar plašu sekotāju loku vai Twitter dežuranti, kuri kaut kad sen ir uzsākuši spēlēt uzraugu lomu un pēc inerces to turpina darīt, zinot, ka Twitterī joprojām spieto mediji un viņu pārstāvji, kā arī valsts/pašvaldību un lielo uzņēmumu komunikācijas/klientu apkalpošanas darbinieki. Facebook šērotāju vidū tās parasti ir vai nu “klikšķu makšķeres”, vai lapas, kuras dažādu iemeslu dēļ sevi uzskata par morāles sargiem un kādas cilvēku grupas ganiem Facebookā (tomajoki, thebest, esiatbildigs, nozagts u.c.) vai arī kāda populāra persona ar stingru viedokli par visu.

• Pēc kāda brīža, ja ieraksts sasniedzis dažus desmitus vai vēl labāk – simtus – šēru, TVNET, skaties.lv vai kāds cits portāls uztaisa ziņu ar virsrakstu “Sociālo tīklu lietotājus šokē…” vai “Soctīklos šūmējas par…”, padalās ar to savos soc. kontos, kur ir tūkstošiem sekotāju. Turklāt pirmajā ziņā parasti nebūs izanalizēta ne informācijas ticamība, ne atrasts un izprašņāts pirmavots. Un diez vai rakstam tiks pielikts autora vārds/uzvārds. Šinī brīdī jau kāds būs atradis “vainīgā” mājas adresi, tālruni, darba vietu, bērnu vārdus, personas kodu un nesavtīgi ar to padalījies ar tekstu, ka “mērglim vajag pabojāt dzīvi”.

Skaisti. Ātri un bez birokrātijas. Lai kādu sadedzinātu uz sārta, arī mūsdienās pietiek tikai pūlī skaļi iebļauties – Reku ir RAGANA!!!! VIŅA ĒD BĒRNUS!!! SADEDZINĀT!!!”

Īstenībā paralēles ar raganu medībām te ir vairāk nekā gribētos. Arī viduslaikos cilvēki nededzināja citus tādēļ, ka ļoti patika vardarbība vai sadisms. Ķeceru sodīšanas pamatā bija ticība, ka tā ir morāli pieņemama rīcība sabiedrības drošības, labklājības vārdā. Ja šobrīd sava veida tiesa tiek veikta jau soc. tīklos bez lieliem pierādījumiem, tad ir mazliet biedējoši, ja redzu, ka kāds publiski dalās ar sveša cilvēka datiem, tieši vai netieši aicinot citus uz vardarbību. Atšķirība jeb mazs mierinājums mūsdienās ir Krimināllikums, kas upuri pasargā vismaz no fiziskas izrēķināšanās.

Mazliet no vēstures:

Raganu medības bija visai bieži sastopama parādība gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā no 15. līdz pat 18. gadsimtam, īpaši uzliesmojot 15. un 16. gadsimtā, kad Eiropā notika vairāki reliģiski kari. Raganu medību pamatā bija kristiešu apsūdzības visiem, kas pēc viņu domām pielūdza Sātanu. Tas izpaudās kā dziedniecība, pareģojumi, pagāniski rituāli u.c. Raganu eksistenci 15.gs. beigās apstiprināja arī Romas Katoļu baznīcas pāvests, dodot vaļu inkvizīcijai jeb ķeceru atmaskošanai un sodīšanai ar jebkādiem līdzekļiem. Tas neizslēdza arī nežēlīgu spīdzināšanu pierādījumu iegūšanai. Ja “ragana” atzinās, tad viņu vai nu sadedzināja, vai pakāra, vai nocirta galvu.

Linča tiesas nosaukums cēlies no ASV politiķa, plantāciju īpašnieka un revolucionāra Čārlza Linča uzvārda. Tā pamatā ir Linča kā revolucionāra aktivitātes, kad viņš ASV Neaktarības kara laikā neformālās tiesās sodīja pretinieku atbalstītājus. Vēlāk viņš savas aktivitātes interpretēja un attaisnoja ar “Linča likumu”, kas kļuva par apzīmējumu noziedznieku sodīšanai bez tiesas visā pasaulē.