Kā no PR krīzes pareizi uztaisīt PR krīzes krīzi

To šodien (29.03) spīdoši nodemostrēja Rīgas mērs Nils Ušakovs, ar nelielu preses sekretāres palīdzību. 

Notikumu hronoloģija:

1. Kļūst zināms, ka Rīgā kādā kāpņu telpā sašauts kompromat.lv žurnālists Leonīds Jākobsons, kurš savulaik plašāk kļuva zināms, kad publicēja Ušakova e-pastu saraksti ar Krievijas vēstniecības padomnieku. (Šī nav viņa vienīgā skandalozā lieta).

2. Ušakovs savā Twitter profilā publicē ziņojumu: “Par sašauto Leonidu Jakobsonu. 1. Lidzjutība cietušajam un novelējums policijai atrāk tikt galā ar šo lietu. 2. Man ir alibi :)”.

Image

3. Ušakova preses sekretāre Anna Kononova savā Twitter profilā publicē paziņojumu: “Ushakovam ir alibi. Es lieciniece.”

Image

4. Ziņas portālos par žurnālista slepkavības mēģinājumu tiek papildinātas ar Ušakova citātu “Man ir alibi” un epitetiem, ka “Ušakovu uzjautrina aizdomas par viņa saistību ar uzbrukumu Jākobsonam” u.tml.

Image

Image

Secinājumi.

1. Jebkura cilvēka dzīvības un veselības apdraudēšana nav politiska platforma ironijai publiskā telpā. Protams, var apelēt pie melnā humora un absurda, taču tam nebūtu jāiziet nekur tālāk par anonīmiem komentāriem ziņu sadaļās vai vēl labāk – nekur ārpus PR krīzes sapulces.

2. Ja arī mediju pārstāvji ir nokaitinājuši ar šķietami absurdiem jautājumiem, tad jāatceras viens pamatlikums – žurnālists savu absurdo jautājumu var nenocitēt vai arī to iekļaut publikācijā korektākā formā, taču absurdas atbildes bez uzmanības nepaliek. Vēl jo vairāk tādā vietā kā Twitter, kur žurnālista lomā iejutušies tūkstoši.

3. Žurnālisti, tāpat kā policisti, pamatoti ļoti jūtīgi uztver savu amatu brāļu dzīvības apdraudējumu. Šo nu Rīgas mērs atcerēsies ilgi. Jebkura ironija vai sarkasms šādā diskusijā nāk atpakaļ tā autoram ar trīskāršu spēku. Jeb precīzāk sakot – ar neiecietību un necieņu, kas atspoguļojas negatīvā publicitātē (piemēram, žurnālists Lato Lapsa publiski Ušakovu nosaucis par idiotu). Lai arī žurnālistam jābūt neitrālam jebkurā situācijā, arī viņi ir cilvēki, kuru attieksme veidojas no personiskās pieredzes. Un šī pieredze ikvienam ir ļoti personiska.

Kā būtu bijis pareizi? Sākumam pietiktu ar standarta frāzēm par šādu gadījumu nosodīšanu un veseļošanās novēlējumu. Bet atspēkot jautājumus par saistību ar šo gadījumu – skaidri un kategoriski to noliedzot. Bez ironiskas, sarkastiskas un pārākuma pozīcijas attieksmes un smaidiņu pievienošanas.

Lai visiem cietušajiem viss beidzas labi.

, , , , , , , , , , , , ,

  1. #1 by sarkanakmens on Marts 30, 2012 - 15:50

    Kaut kāds vāks!

  2. #2 by Smic on Marts 30, 2012 - 13:18

    Kad cilvēku pārņem rutīna, it sevišķi ja tā ir jauka un ērta, viņš pārstāj «filmēt» elementāras lietas. Daudziem politiķiem tā ir problēma – ar dīvainiem paziņojumiem, žestiem un izdarībām ir izcēlušies neskaitāmi tautas kalpi.

  3. #3 by Evija Baula on Marts 30, 2012 - 08:56

    Es zinu un esmu droša, ka esi profesionālis, taču ja Tu aiziet strādāt pie Nila, es ar Tevi vienkārši vairs nerunātu. Šāvējiem noteikti ir sakars ar nozagto vēstuļu saturu. Ušakovam noteikti ir alibi.

  4. #5 by Māris on Marts 30, 2012 - 01:20

    Jautājums vai Ušakovs pats kustina savu Twitter kontu? Man pirms pusgada nebija šāda pārliecība. Tā sekretāre gan droši vien ir autentiska.

  5. #7 by mrserge on Marts 29, 2012 - 22:41

    Es arī nosodu Ušakova rīcību, tomēr gribētu tevi informēt arī par to, ka Ušakovs pats ir izbijis žurnālists. Piedevām, ne tas sliktākais. Tā kā fokusēties uz to, ka viņš ielīda ne savā lauciņā un tagad viņu apēdīs žurnālistu orda, nav īsti pamata.

    • #8 by Gunārs Klēģers on Marts 29, 2012 - 23:21

      Tas, ka viņš jau ir savu dabūjis, liecina publicitāte. Ne velti atsevišķi mediji šo faktu ignorē, citi publicē. Tātad tas nav nekas tik svarīgs, lai par to obligāti runātu, taču, ja kāds vēlas parādīt attieksmi, tad publicē.
      + Jebkura aroda agrāka apgūšana nepadara cilvēku par meistaru uz mūžu. Es bērnībā biju Latvijas čempions modernās dejās. Tagad man tas deva smuku kāzu valsi, bet ne Latvijas čempiona titulu. Bez prakses jebkura meistarība ierūsē. Šis, domāju, ir liekams elementāri sasteigtu kļūdu plauktā, jo ironija vienmēr bijusi Ušakova komunikācijas sastāvdaļa, taču šoreiz tā ir absolūti nevietā. Pārākuma sajūta samiglo prātu. Diez vai kāda amatpersona atļāvās publiski ironizēt, kad Ušakovs pats gulēja komā Vācijas slimnīcā pēc maratona.

      • #9 by mrserge on Marts 30, 2012 - 00:34

        Gunār, par pēdējo teikumu respect no visas sirds.

Atstāj komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: